Mums ļoti gribas, lai mums kāds palīdz. Tā ir iekārtots, ka mēs visu laiku pieprasām, gribam kaut ko no otra. Un galu galā, kad ar lielām sāpēm un vilšanos nenotiek tā, kā izplānots, mēs iekrītam lielās vientulības skumjās.

Pēdējos "garīgās atmodas" gados viens no lozungiem arī bija un ir: atrast sevi, kas neviļus arī ir ievedis diezgan liela vientulībā. 

      Taču sevi mēs nekad neesam pazaudējuši – tikai izkaisījuši pa daļām, pa reizinātājiem. Paaudžu paaudzēs esam iemācījušies uzlikt maskas. Tas viss ir ļāvis mums izdzīvot un piedzīvot šo dzīvi, šo dienu.
Gaisā jūtamas skumjas – vientulības skumjas. Šādās skumjās vispār nav enerģijas. Tās pieplacina pie zemes, pat tad, ja ikdienā dzīvo savu dzīvi. Esot vientulības skumjās, tu enerģētiski esi pie  zemes  pieplacis (ir tāda sajūta). Lai cik draugu, radu, kaimiņu vai paziņu tev būtu, pat garīga rakstura speciālisti, ir sajūta, ka neviens tev nevar palīdzēt.
Tā nav. Var palīdzēt. Un tā ir Saule. Iedomājies, ka tu apskauj Sauli un turpini skumt. Skaties uz Sauli – pat ja tā nav redzama, vienkārši skaties tās virzienā. Ieelpo Saules enerģiju. Tā ir visiem pieejama, un nav vajadzīgs starpnieks, lai būtu labā kontaktā ar Saules enerģiju.
Mēģini prātīgi aprakstīt, kas ir Saule – kāda tā izskatās, sīki un smalki. Ļauj savai apziņai skaļi vai uz papīra izrunāt visu par Sauli, ko tu zini. Kad tas ir izdarīts, zini, ka tieši tas ir resurss, tas iekšējais spēks, kas tevī ir, lai tu spētu piecelties. Ļauj Saulei izdedzināt savas skumjas.
Skumjas mums pašiem traucē būt līdzsvarā – taisnīgumā un patiesumā pret sevi, savu būtību un, protams, arī Pasaule skatoties.  Ja skumjas, ilgas un alkas ir par aizgājušo – notikumiem, cilvēkiem, sajūtām –, tā ir mazliet ar nāves enerģiju. Dažreiz pat ļoti tieši – par mūžībā aizgājušiem cilvēkiem. Un, ja mēs skumstam par to, kas aizgājis, mēs atdodam savu enerģiju mirušam laukam, kurš tikai ņem, neko nedod.
Arī skumstot mēs patērējam ļoti daudz enerģijas. Vai tev to vajag – atdot? Varbūt labāk ņemt? Sāc ar Sauli. Un tad jau paskaties, kuri ir tie cilvēki, kuriem vari uzticēties – ne tikai, lai pasūdzētos vai dotos uz konsultāciju un atkal iekristu skumjās, bet arī tie, ar kuriem kopā vari nostāties balansā.
Apzinies, ka “Dieviņš nav mazs bērns.” Viss notiek taisnīgi, pēc nopelniem, ja vien mēs paši sev neesam lielākie soģi. Pietiek sevi sodīt un dzīt izmisumā. Taisnīgums pastāv. Balanss un līdzsvars, vienādība un mērenība bieži vien ir neierasta enerģija, bet tā ir pieejama. Viss ir pieejams.
Zini, ir laiks parādīties gaismā, iznākt no skumjām un šķietamās vientulības. Pasaki skaļi pasaulei, ko tu vēlies, bez bailēm tikt atstumtam. Piemēram: “Vai ir kāds, kurš grib mani uzaicināt uz kafiju, parunāt ar mani? Jo es patiesi nezinu, kā iziet un pie kā doties. Es to atzīstu.”
Vientulības laiks ir beidzies. Skumstot mēs jūtamies vientuļi, lai gan patiesībā tādi neesam. Mums ir gaismas komanda, kas mūs sargā un gādā par mums. Tā uzklausa katru vēlēšanos, ko mēs izsakām, un patiesi piepilda tās visas. Bet mēs visu laiku esam… neapmierināti. Un tāpēc rodas skumjas – vilšanās sevī, savās gaidās un cerībās, iedomās par to, kā pasaulei mūsu prāt būtu jāizskatās.
Bet es tev atklāšu noslēpumu: "Viss, līdz sīkumam viss, ko mēs redzam, jūtam, piedzīvojam, ir mūsu pašu radīts." Jau no iepriekšējām dzīvēm mēs esam likuši savu puzli, lai šodiena izskatītos tieši tāda, kāda tā ir.
Tad izdari secinājumu:  “Ja es sev varēju saorganizēt skumjas, es taču arī sev varu saorganizēt mīlestību.”
Ir pienācis laiks parādīt, kas tu patiesībā esi. Cilvēks ar Sauli sirsniņā. Taisnīgs un godīgs pret sevi un citiem.

P.S Un ja tomēr ja  saviem spekiem netiec galā, vari atnākt pie manis uz sarunu. Kopīgiem spēkiem tiksim līdz vislabākajam tavam rezultātam. 

Ar Cienu Melita Januša-Rauba Sistēmisko sakārtojumu vadītāja. Pavadone uz iepriekšējām dzīvēm.