Labrīt, skaistajā 2025. gada 8. janvāra rītā!

  Šodien ir “Paldies” diena. "Pateicos. "

Mēs protam pateikt "Paldies" citiem, bet kā būtu ja mēs šodien, sāktu ar sevi.

"Es esmu laimīga (vai laimīgs), ka man ir tas, ko patiesi vēlējos, un tagad tas ir manā dzīvē."  Ir pavisam vienkārši un mūžseni — katru dienu atrast ko tādu, par ko pateikt “paldies”.
Es neizplūdīšu teorijās par to, kādi labumi vai trūkumi tiek saistīti ar pateicību. Tas viss ir pareizi, un katram tas ir savs.  Šonakt, caur sapņiem, bija skaidra sajūta.  Protams, atverot acis, tā pavīdēja tikai drusciņ, bet mēģināšu caur vārdiem to izteikt:  “Par to, kas mēs katrs viens,šodien sakām paldies, sev. PIrmkārt un galvenokārt ir jāsaka paldies sev.”

Piemēram:
Paldies man pašai! Paldies, ka esmu savu dzīvi iekārtojusi tā, ka šobrīd varu sēdēt siltā mājā pie laba datora, ar veselām rokām, un man ir internets....Utt...

Ko es ar to gribu pateikt? Pamēģiniet arī jūs katrs!  Šāda pateicība vērš mūsu uzmanību uz sevi, tuvāk sev pašiem. Tas nav egoisms — tā ir faktu konstatēšana. Izsakot vārdus skaļi, viens pēc otra, mēs apzināmies, cik ļoti ietilpīgi esam, cik daudz resursu spējam piesaistīt, lai sagādātu sev to, kas mums šobrīd ir.  
Redziet, mēs visi lieliski protam sevi nosodīt. Mēs bieži dzīvojam Hartmana trīsstūrī, bet mums ir grūti dzīvot mīlestībā.  Nepierasti, sāpīgi ļaut mīlestības enerģijai plūst cauri, neko nepaturot kā savu. Esam pieraduši paturēt sāpes, aizvainojumus, vilšanās, ilūzijas, cerības, sēras un skumjas. Bet cik bieži mēs sevī ļaujam noturēt Mīlestības plūsmu? "Plūsma" kas vienkārši izskalo visu lieko, atstājot to, par ko varam pateikt “paldies.”  Tapēc jau tā ir "Plūsma". atstājot tikai to kam sakam "Jā"  Izvēlamies sevi.
Ja mēs pa īstam spēsim pateikt...... Piemēram mans variants:“Paldies, Melita, ka esi pie labas veselības,”*  tad (vismaz manā galvā) uzreiz izveidojas rinda ar iemesliem, kam pateicoties esmu veselībā un labklājībā, un visiem iekšēji paklanos pateicībā, jo ir viegli, sevi neaizmirsu:)

Mēs esam mācīti bučot rokas citiem un nolikt galvu svešu "dieviņu" priekšā, bet bieži aizmirstam pacelt Pašapziņu,  pašiem sev.  
Manis vadītajās Sistēmisko sakārtojumu praksēs un arī manu kolēģu darbā, cilvēks dzīves laikā, dvēseles daļas  pazaudē. Sistēmisko sakārtojumu praksēs, darba laikā mēs redzam ka tā daļa cilvēkā kurai būtu jāsaka "Es esmu" —  bieži ir sasalušas, neatzītas un noslēptas dziļākajos sirds kaktiņos. Īpaši tas attiecas uz tiem, kas piedzimuši līdz 90. gadiem.   Bet mums kopējiem spēkiem izdodas atmodināt, kur sākas cilvēka paša dzīves ceļš izaudzēt savu "Es esmu" līdz veselumam. Tad šodien varat sev kā dienas praksi iedot, pie sevis vai skaļi;" Es saku sev paldies, par....." Protams esam godīgi pret sevi, sev jau nesamelos. 
La Ja ne savādāk, tad nāc un pamodini savu *“ES esmu”* daļu Sistēmisko sakārtojumu praksē.  Pie manis nākamā tikšanās būs 2025. gada 16. janvārī Rīgā.