Cilvēki pamodīsies savādāki  sens pareģojums, kam vajadzētu piepildīties 2027. gada februārī. 

P.s Manu prāt tas jau notiek, nav jagaida 02.2027 Bet tad tas varbūt būs: "Parasta dabiska dzīve." 

2027. gadā pasauli sagaida dramatiskas izmaiņas, kas pareģotas senajos pravietojumos. Saskaņā ar vienu no tiem cilvēki pamodīsies 2027. gada februārī. jaunā stāvoklī dziļu izmaiņu rezultātā, kas notiek gan sevī, gan apkārtējā pasaulē.

Pārmaiņas iezīmēs jauna cilvēka civilizācijas cikla sākumu. Lai sagatavotos jaunai dzīvei, ir jāsaprot un jāpieņem šīs izmaiņas, kā arī aktīvi jāceļ pašiem savas vibrācijas, lai pielāgotos jaunajai realitātei.

Izmaiņas sāksies katrā cilvēkā. Pētījumi jau ir parādījuši, ka šūnu līmenī mēs jau ilgu laiku piedzīvojam transformācijas. 

Pati pasaule mainās līdz ar mums, lai gan sākotnēji tās ārējās formas var saglabāties. Ir svarīgi saprast, ka šīs izmaiņas ir saistītas ne tikai fiziskajā, bet arī garīgajā līmenī.

Viens no galvenajiem aspektiem, gatavojoties jaunai dzīvei, ir cilvēka vibrāciju celšana. 2027. gadā. ievērojami palielināsies enerģijas blīvums mums apkārt. Lai mūsu fiziskais ķermenis izturētu jaunās realitātes spiedienu, mums ir jāpaaugstina savas vibrācijas. To var panākt ar pozitīvām emocijām, piemēram, pateicību, piedošanu un beznosacījumu mīlestību. Dzīvošana augstās vibrācijās noved pie ķermeņa dziedināšanas un atjaunošanās un kopumā globālām un pozitīvām izmaiņām.

No 2027. gada. Mainīsies arī attiecības starp cilvēkiem. Sāks veidoties garīgās savienības, kurās saziņa tiks veikta telepātiski, tieši dvēseles un apziņas līmenī, bez nepieciešamības lietot vārdus.

Bērnībā, kad tas notiek – kad mazs bērns piedzīvo apdraudējumu, –bērna apziņā "Dievs un Velns" saplūda vienā personā – mammā. Tad bērns sadalās pa reizinātājiem, iespējams, pat desmitiem vai simtiem mazu cilvēciņa daļiņu. Reizēm tas var novest pat līdz personības dalīšanās robežai, jo tas bija vienīgais mehānisms, kā bērns spēja izdzīvot. 

"Sistēmiskā lauka sirdsapziņa" - visam ir sava vieta – mūsos ietilpst viss, kas notiek, pastāv.

 Kāpēc mēs izvēlamies paturēt naidu, aizvainojumus, bailes, dusmas? Šai stāstā un šai teikumā uzsvars ir uz “paturēt”. Vadot grupas vai piedaloties sistēmisko sakārtojumu procesos, bieži redzu, ka klients atnāk ar jautājumu, par.. un notikumi aizved līdz bērnības notikumiem, līdz mammai,destruktīvai mammai. Procesa laikā var novērot, cik patiesībā šīs jūtas ir mīļas, pierastas un tuvas. Jā, pirmā jūta ir “sāpes” dažādās izpausmēs, bet, ja ieskatās dziļāk, cilvēks ir pieķēries šīm emocijām un, iespējams, visu mūžu tās nes sev līdzi. Mēs tās saucam par “sliktām” vai “ārdošām” emocijām, bet tas ir tas, ko cilvēks vēlas paturēt – tās sasaista ar mammu.
Beigu beigās mēs nonākam pie tā, ka, “noturot” šīs ārdošās emocijas, sasprindzinājumu un jūtas, cilvēks izpauž savu mīlestību. Tas ir veids, kā pateikt: “Mammu, es tevi mīlu.” Šis ir izskaidrojums, kāpēc daudzi cilvēki gadiem apmeklē terapiju, bet nevar atlaist destruktīvās emocijas un jūtas, kas sastindzina. Aiz tām stāv mīlestība un pieķeršanās mammai. Un ir sajūta – varbūt pat neapzināta –, ka, ja pārtraukšu “ienīst” mammu, tad, iespējams, arī mīlestība beigsies.
Bet vai tā tiešām ir? Jūs to nekad neuzzināsiet, ja turēsieties pie pagātnes sāpēm.
Pamēģināsim šodien praktiski: atrodam vienu “paturētu” emociju, kas ir kā iesprūdusi plate, un saistīta ar mammu. Un pilnīgi brīvi, bez jebkādām ekspektācijām, neko negaidot un neizdomājot, vienkārši ļaujiet sev dienas laikā ieraudzīt, kas stāv aiz tās. Ja prāts traucē un grib tulkot, bet jūs neko nesaprotat, varat izrakstīt to uz papīra. Vienkārši brīvā tekstā rakstiet vārdus pēc vārdiem, uzdodot sev jautājumu: “Kas ir aiz tā?”
Sekojiet sajūtai – kad spriedze mazinās, process notiek. Pat ja prāts neko nesaprot, ķermenī notiek izmaiņas. Ja esat nolēmuši “nepaturēt” šīs emocijas, tas jau ir solis uz priekšu. Ja izdodas nonākt līdz sajūtai vai sapratnei, izbaudiet savus rezultātus.
Ja jums šķiet, ka nekas nesanāk un paši netiekat galā, nāciet pie manis uz sarunu  vai sistēmisko sakārtojumu grupām. 

P.S. Man ir tāda enerģija,manā klātbūtnē visu laiku notiek transformācija. It kā ārēji – klusums, bet iekšēji šūnas sāk mainīties, un viss, kam jāmirst, nomirst. Viss, kam jāizkustas, izkustas, un viss, kam jāmainās, dabiski mainās. Es vienkārši tāda piedzimu. Pat izlasot to, ko es rakstu, jūsos jau notiek transformācija – pat ja to nejūtat.
Es esmu novērojusi, ka, ja kaut kam ir iedots virziens beigties – kādai situācijai, notikumam vai attiecībām –, tad manā klātbūtnē tas beidzas. Tieši tik vienkārši. Es esmu kā rudens. Visu laiku esmu transformācijas enerģijā. Izmantojiet to!
Ar cieņu,  Melita Januša-Rauba  Sistēmisko sakārtojumu vadītāja