Viegli ir atmest redzamas, taustāmas lietas, ieradumus, kas vairs nekalpo. Bet kā lai atsakās no mazvērtības kompleksiem? Kā lai atsakās no vainas apziņas? Tādas vainas apziņas, kas pastāv tikai dialogā pašam ar sevi. Vērtību mēriem, kur tīši vai netīši mēram un vērtējam pēc pašu izdomātiem, aizņemtiem no dzimtas,. principiem un tad paši sevī viļamies.
Tas ir traki, ka nav neviena, ko vainot. Cilvēkam taču gribas ar kādu citu dalīt jūtas, bet, lai cik garīga būtne es būtu, saprotu, ka šajā "bipaļarka" es varu apspriesties tikai ar sevi. 

Un tādā stūrī, laiku pa laikam, katrs cilvēks ielien un ārā netiek, kamēr sevi burtiski nesagrauž.
Man ir jautājums: kā šo ieradumu var pārtraukt? Kā iemācīties NEnoteikt savu vērtību, skatoties uz citiem? Droši vien – skatoties savos talantos, apzināti skatoties savā dzīvē. Citu variantu es neredzu. 

  Bet, skatoties savā dzīvē, mēs “iekrītam” sevis graušanā, sevis pazemošanā, nevarēšanā. Protams, arī sevis novērtēšanā pēc savas vērtību skalas. Atliek vienkārši pieņemt: “Jā, es atkal sev nodarīju pāri, jā, es atkal sevi sāpināju.” Bet mana tuvākā, man vismīļākā Dvēsele – ES.
Lūdzu, ved mani pa tiem dzīves ceļiem, kur es Skaidri Jūtu, Skaidri Redzu. Laikam vēršoties pie Dvēseles Saprāta, ir vienīgais ceļš, kā sevi beigt mocīt. Kā būtu, ja būtu – esot ar savu uzmanību pagātnē? Domājot par to, ka uzvara ir, bet rūgtums paliek. Uzvaras saldā garša tā arī neparādās.
Apzināties, ka cilvēki ir atšķirīgi. Apzināties, ka nav divu vienādu cilvēku. Lai arī kāds “sirds tuvs” cilvēks būtu, viņš nekad nesapratīs tevi tā, kā tu pats sevi.

 Potenciālu un spēku var atvērt tikai pats cilvēks sev. Citi var netieši iejaukties, lai mazliet pateiktu priekšā, bet darbības vienmēr jāveic pašam. Galvenā darbība – “Uzņemties atbildību par sevi, savām domām, saviem darbiem un rīcību.”
Cilvēki patiesībā redz, kā tu jūties, kā tu sevi vērtē – tādu arī redz.
“Es novērtēju to, kas es esmu, un to, ko es daru.”
Mums ir mantojums, un mēs labi protam sevi novērtēt pēc mūsu izcelsmes, ģimenes un dzimtas spējām. Bet kā ir ar mums pašiem – katru individuāli? Separācijai diemžēl jānotiek visos līmeņos. Tad var notikt lielā pāreja, kur sāpīgā puse ir vientulība, jo viss, kas bija mīļš un dārgs, palika tajā krastā. Tas arī mūs ieved sirdsapziņas mokās: vai tiešām mana garīgā izaugsme, mans ceļš pie sevis, ir pareizs? Kāpēc tik ļoti sāp?
Traki sarežģīta ir šī pasaule uzbūvēta, bet mēs katrs gribam pavisam vienkārši – Mīlestību.