Tas pat nav ieteikums — ir jāpieaug!!!

 Jānostājas ar abām kājām uz zemes, un ir jāpieaug. Protams, skatoties uz sevi spogulī, mēs redzam sevi — lielus, pieaugušus, skaistus cilvēkus.  

    Es vakar biju pie kolēģa uz sistēmisko sakārtojumu vakaru, vienkārši kā aizvietotāja. To, ka pieaugušie cilvēki nav "ieauguši" savos ķermeņos, var vienkārši redzēt ar “profesionālu aci”.  Tas nav nososdījums, vienkārši, profesijas specifika.

Mēs esam: Nobrieduši, dzīves gudri, augstu amatu un darba statusus ieņēmuši cilvēki... Bet kaut kā tā jūtas ne visai. Un, kad sāk šķetināt, tad soli pa solim nonāk līdz vecākiem — vecāku nepieņemšanai visās tās formās. “Es ienīstu, līdz es mīlu.”  

Saprotam, lūdzu — nekad nevarēs iet savu dzīves ceļu, ja emocionāli turēsies vecāku brunčos un pieprasīs mīlestību, kas patiesībā jau ir. Kaut gan fiziskajā plānā tas tā varbūt neizskatās. Katrs zaudējums dod iespēju paņemt to, kas ir jauns, vēl neizdzīvots. Skaidrs, ka tas ir sāpīgi, sāp tā, ka maz neliekas. Sāp gan sirds, gan ir trauksmes, distonijas, bipolāri traucējumi (saucam, kā gribam), gan var jau pamanīt ka,  fiziskajā plānā cilvēks ir slims.  
Un tas ir tik vienkārši, bet tai pašā laikā tik PašSarežģīti. Cilvēki negrib izaugt. Negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi. Grib turēties pie saviem, vai nu jau mirušajiem, vai vecajiem vecākiem. Nav vairs tie laiki, kad, lai izdzīvotu, mums bija jāturas pie vecāku brunčiem, lai viņi mums palīdzētu.  

Viss, ko mēs darām, ir vienkārši, mīlam savus vecākus. Vienkārši atveram sirsniņu un ļaujam caur sevi ieelpot šos unikālos cilvēkus, kuri pieņēma savā dzīvē lēmumu par tuvību, un piedzimi tu. Pārējais tavā dzīvē tev ir dāvana, bonuss. Tev nav nekādu tiesību pārmest.  
Mīļie pieaugušie, lūdzu, uzņemamies atbildību par sevi un izaudzējam sevī “iekšējo bērnu.”  Ja paši netiekat galā, nāciet uz grupām, nāciet privāti. Vismaz iepazīstieties ar savu “iekšējā bērna daļu.”  
Iedodiet savam “iekšējam bērnam” brīvību. Nav vairs jāklausa mamma un tētis — jūs jau esat lieli. Nav vairs jāapvainojas par to, ka vecāki kaut ko liedza vai lika darīt. Tas vairs nav jādara. Toreiz, kad mēs augām tajā pasaulē, tas bija pareizi.  Viss toreiz bija Pareizi. 
Šodien mēs esam jaunā laikā, jaunā laikmetā, jaunā zemē. Ja jūs/mēs patiesi gribam sevi realizēt, infantīlismu atmetam. Uzņemamies atbildību tikai un vienīgi par sevi, no sākuma iedodot sev, un tikai tad citiem.  
Bet atceramies: “Vecais ir jāciena, jādod tam vieta viņu laikā un mums kā pieredze.” Bet, lūdzu, neiesprūstam tur. Ja vien ir vēlme dzīvot šeit, jaunajā pasaulē.  
“Es apveltu savu iekšējo bērnu ar brīvību.”

Ar Cieņu Melita. Piesakamies uz Sistēmisko Sakartojumu grupām, vai privātām konsultācijām, lai palīdzētu sev un tikai sev.