Bet, bet man pašai patīk šī mana rīta rutīna – pamosties agri, paņemt kafijas krūzi, atvērt datoru un ļaut vārdiem plūst. Dažreiz es ieskatos "palīgos", kādas enerģijas ir "gaisā". Un vienmēr, vienmēr tas sakrīt ar tēmu, kas man jau pa nakti salikās.  
Bet šorīt – tukšums. Varbūt tukšums, jo šodien ir manis vadītā Sistēmisko sakārtojumu grupa.  

Nē, tas ir tas stāvoklis, uz kuru es tiecos – vienkārši ļaut caur pierakstītiem vārdiem plūst enerģijai. "Dievam citu roku nav kā tikai manējās/tavējās." Nepārprotiet, tas nav tā, ka es ielieku sevi Dieva vietā, bet ir tāds labs teiciens. "Dievs" tā arī sevi izpauž klusumā, cilvēkam ļaujoties piedzīvot sajūtas, emocijas un tikai tad vārdus. To mūsdienās sauc par "čanelingu".  
Jā, par to arī parunāsim. Mēs esam cilvēki – radītāji vai ārdītāji. Būtnes uz Zemes, kuras spēlējas Zemes smilškastē, un visa tā jau izpētītā hierarhija un droši vien vēl neatklātā "reliģija", uz kuras vēl paaudžu paaudzēs tiks būvēti biznesi, ticības, pārliecības un dzīves pamati, kas laiku pa laikam šķobīsies un stiprināsies no jauna. 

 Tā ir dzīve – nepārtraukts radīšanas un ārdīšanas process.  
Radīšanas vislabākais stāvoklis ir klusums un sajūtas sirdī: "Jā, tas, ko es tagad jūtu un domāju, ir tas, kas var tapt materiāls." Bet pirms tam jau ir vesela notikumu ķēdīte "smalkajā plānā". Sākotnējais lēmums jau sen ir pieņemts, un līdz apziņai, sajūtām "ideja" jau atnāk, var teikt, nobriedusi. Cik ļoti grūti ir atšķirt, kas man der un kas nav mans. Un atkal – to var izdarīt klusumā. Tas nenozīmē dienām sēdēt klusumā. Nav vairs tie laiki, kad ilgi jāveic kādas prakses. Pietiek vienkārši uz mirkli pieklust un paklausīties sevī. Ja iespējams, izslēgt gaismu, izslēgt iekārtas un paklausīties sevī: "Kas ir tas, kas caur mani rodas? Kur ir mans pienesums pasaulei?"  
Tikpat svarīgi ir arī saprast, kā es attīru jeb ārdu vai iztīru pasauli. Katra doma, katrs tēls, kas nāk caur mani kā burti uz ekrāna, vai nu piepilda pasauli, vai piesārņo. Tas ir atkarīgs no "lasītāja" uztveres, bet abi procesi notiek.  

Kādu soli es varu spert šodien, lai radītu harmoniju savā dzīvē un pasaulē? 

 Kādas pozitīvas pārmaiņas es varu uzsākt tieši tagad?  

"Mana patiesība ir balstīta uz to, ko es patiesībā jūtu."

 Un citas patiesības nav. Tikai tad, kad mēs paši būsim nobrieduši, pieauguši cilvēki, kuri uzņemas atbildību par savu dzīvi, mēs varēsim ieviest savā dzīvē kvalitātes,  Jaunās Zemes  enerijas jeb to, kas jaunajā pasaulē ir pats svarīgākais – "apvienoties". Apvienoties nevis aiz deficīta un vajadzībām ņemt, bet vienlīdzīgi un tai pašā laikā katram atšķirīgi – būt kopā kopradē.  
Jauno pasauli es redzu tādu, kur pamatbūtība ir "mīlestība". Mīlestība ir kustība – gan iekšējā, gan ārējā. Mīlestība ir tā "visuma/Dieva" elpa, kas vienkārši plūst cauri Zemei un katrai dzīvai būtnei.  
Es redzu, ka jaunajā pasaulē beigsies patēriņš. Mēs patērēsim mazāk, un pieprasījums pēc otra cilvēka mazināsies. Arī "apetīte" mazināsies. Viss kļūs mazāk, bet daudz, daudz vērtīgāks. Tai pašā laikā nekas nekrāsies ar putekļiem un nestāvēs plauktos. Zudīs skopums un taupīšana, bet nebūs arī izšķērdības.  
Ja tā tas viss jau ir un būs, beigsim patērēt.  
Un uz beigām es sapratu, kāpēc bija klusums. Jo viena lieta ir savas idejas par to, ko rakstīšu, bet pavisam cita – ļaut rokai rakstīt, nedomājot par to, ko citi teiks. Jo tā ir bērnības traumas programma: "Ko mamma teiks?" Un vēl viena tendence, kas ir jāpārtrauc: "Visu pārdot." Jeb darīt… lai sevi pārdotu. 

Bet darīt, jebko, jo vienkārši, patīk. šeit arī pilnīgi netīšām sakrita video no IG: Saruna ar Visumu.