Pauze. Apdeits. Sazemēt to, kas atnāk, salikt pa vietām to, kas ir bijis jauns.  

Kad es daudz gadus atpakaļ,  pamanīju Latvijā iespējas, ka ir, kur iet, ir pie kā aiziet un kam paprasīt palīdzību. Kāda Sistēmisko sakārtojumu meistare man teica: "Tu ej pa dzīvi neizelpojot." Tā arī bija. Man likās, ka tā vajag. Es varēju salikt sevī ūdeni un uguni. Es varēju, varu – man ir tāda… ietilpība. Laist cauri gan dedzinošas jūtas, gan ūdeni jeb emocijas.  
Vārdi pietrūkst. Nevaru sarindot loģiski vārdus, bet es zinu, kas notiek – notiek ar mani. Un uz kurieni es eju.  Nu lūk. Un apzinoties, saprotot savā laikā, ka ir meistari, pie kuriem iet, un visu (uz šodienu varu teikt – visu, kas ķērās), visu, kas sāpēja, es gribēju, man vajadzēja ātri atbrīvot, izsāpēt.

    No šodienas skatu punkta – nekas tāds jau tas nebija. Mamma, tētis un visādi dzīves samezglojumi, kas uz vecāku bāzes veidojušies. Bērnam mamma un tētis ir Dievi uz zemes. Un tas nekad, nekad nemainās. Nekad. Tas ir tieši tāpat kā ūdens un uguns salikt vienā, kur vēl ir gaiss un zeme. Gaiss – nākotne vai tas, kas ir priekšā, un zeme – tā, kas tur, pamats vai dzimta. Un tas viss ietilpst vienā – mūsos.  

Līdz apzinātam vecumam mēs katrs esam gribējuši no tā atdalīties. Bet vai tas ir iespējams? Nav. Tāpēc arī sāpēja. Tagad, kad pavisam lēnām katrā cilvēkā apvienojas viss un pievienojas vēl piektais elements un arī sestais, kas ir ēters un gaisma.  Nu ne velti "Pasaule" ir piefiksējusi, ka ir tādas enerģijas. Un ziniet, kas viņas visas apvieno? – Mīlestība. Ne tā mīlestība, kur viens otru mīl cilvēki par skaistumu, par kopā būšanu, bet tā mīlestība, kas, ja godīgi, ejot cauri un sajūtot to, sāp viss ķermenis. Bet sajūta ir neaprakstāma. Kā gan savādāk to nosaukt? – Mīlestība.  
Var arī nonivelēt līdz: "Es esmu kanālā." Bet tas ir tāds stāvoklis, kur viss ir un nekā nav. Kur visam ir nozīme, bet nekam nepieķeras.  
Es, protams, nezinu, kā cilvēki jūtas, kad ir Jaunajā pasaulē. Bet man ir sajūta, ka tieši tādas ir Jaunās Zemes sajūtas.  Ikdienā tas ir tā, ka tas nav ne viegli, ne sarežģīti. Apzināts dzīves stāvoklis vai atmošanās notiek aptuveni tad, kad cilvēks ir daudzmaz Zemes enerģijas saņēmis – ģimene, bērni, mājas, darbs, materiālais resurss. Ir pamats, uz kā turēties. Un, protams, dzīves notikumi, kas pievēruši daļu jūtu un emociju, kuras mēs kā bērni saņemam mantojumā no dzimtas. Kā dvēseles ar lielu pieredzi esam ienākuši šai Zemē, katrs savā dzimtā, un pielāgojamies tam, cik "plaši" mēs katrs varam būt.  
Līdz zināmam briedumam dzīvojam un uzkrājam pieredzi, adaptējamies, lai jau tad, kad tas būs iespējams, ļautu, lai caur mums plūst gaiss – enerģija; ūdens – emocijas, jūtas, vārdi, kurus izrunājam pasaulē; uguns – dzīvības spēks, griba un varēšana; zeme – darīt.  Un turpat jau ēters, kas iedod plašumu, sirds plašumu. Gaisma – kas mūs katru izspīdina.  
Un tā mēs katrs pa pasauli ejam, piepildot sevi un pasauli ar sevi.  Un šeit ir labs mirklis padomāt, uzlikt dzīvi uz pauzes un padomāt:  Kas iet caur mani no manas dvēseles pieredzes, no manas dzimtas pieredzes? Ar ko es piepildu pasauli, ko es ražoju visos līmeņos? Ko es radu pasaulē, un kas ir tas, ko es patērēju?  Kādu gaisu es ieelpoju un kādu atkal izelpoju? Vai caur mani pasaules enerģija attīrās vai piesārņojas? Vai vārdus, emocijas, jūtas un domas es savī mainu mīlestībā, vai piemetu klāt dusmu uguni? Vai ar savu darbību es zemi mēsloju vēl vairāk, vai mēslojumā stādu puķes?  
Metaforās es te runāju, bet būtību jūs saprotat.  Sāls šai rakstā ir ļoti vienkārša – ko es paturu sev un kas iet caur mani? Un tās jūtas, emocijas, lietas, cilvēki, kas paliek ar mani – vai tas dod, vai ņem? Droši vien abi, kas ir pasaules kārtība – kustība.  

"ES PAAUGSTINU SAVAS DZĪVES KVALITĀTI" 

 Mēs paliekam tuvāki paši sev un bez sirdsapziņas pārmetumiem darām to, kas sagādā prieku un labas sajūtas. Un pamanām, ka tas nav slikti – darīt sev labu nav slikti, kā tas varēja šķist mūsu bērnībā un to laiku audzināšanā. Es par 1930.–2000. gadu bērniem.  
Vairs nevar saņemt patiesu gandarījumu no citu cilvēku novērtējuma. Tas vienkārši vairs neskan.  Tāpēc esam paši sev vērtētāji, testētāji. Kāds ir mans dvēseles stāvoklis šodien?  

Ieraksti komentāros, kāds ir tavs Dvēseles stāvoklis šodien?