Balanss.
Viss kas tika slēpts un lielākoties pašu slēpts, tagad spoži izgaismojas uz āru. Skumjākais ir tas ka, sakropļotā veidā tas top redzams. Iekšējais jautājums sev, par Vērtībām un Atbildību. Kur ir mana vērtība kur ir mana atbildība? Pēc jau piedzīvotā es varu spriest, ka lielākā daļa cilvēces bija audzināta par to, lai kalpotu citiem cilvēkiem. Jā, arī tagad tā ir viena no kvalitātēm, un vērtībām.
Tikai tagad atšķirība ir tā, ka vairs nevar apiet sevi. Mēs nevaram līst citu cilvēku dvēselē, ja nav līdz šim varēts, ieskatīties savējā dvēselē. Kā mēs varam būt patīkami citiem cilvēkiem, ja apzināti nemākam izpatikt sev? Kā mēs varam pieņemt citu cilvēku sāpi, ja nespējam paskatīties uz savu sāpi? Sākam no sevis. Es pati tai skaitā, kamēr es pati neēsmu ieskatījusies savā sāpē, savās traumās, man nebija pieeja tai kvalitātei ko sauc par personīgo pieredzi, empātiju un tai pat laikā tikai būt vērotājai.
Tieši tāpēc es visu laiku esmu pašterapijā, ņemot to ko dod man citi Meistari.
Par laimi vai sakritību pie manis nāk tie klienti, ar tādām bēdiņām,kurās es esmu sevi piedzīvojusi ieskatījusies un pieņēmusi.
Trauma tās ir sāpes, tā ir kautkā nepieņemšana. Tas arī ir tāds cilvēcīgs stāvoklis kas mūs sastindzina. Kur nav spēks, varēšana vai saprašana paskatīties.
Kā un kas notiek manā dzīvē, kur es esmu. Kur es esmu šodien?
Tāds viens no pirmajiem soļiem, mēs meklējam kādu kas var mums palīdzēt paskatīties uz to kas sāp. Un atkal tas ir garšs ceļš. Labi ja mūsu intuīcija aizved pie tāda Meistara kas ir atstrādājis savu traumu, un var palīdzēt ieskatīties Dvēselē, bez nosodījuma, bez sava personīgā viedokļa, bez savas personīgās zināšanas, kā bez savas personīgās ietekmes izstāstīt, parādīt citiem cilvēkiem to kas ir viņu,nenesot personīgās Meistara kvalitātes, tikai informāciju.
Meistari kas šobrīd iet ārā no saviem gadu gadiem iemācītiem šabloniem, tie kuri šobrīd apkopojot visas saņemtās zināšanas un metodes, iziet no tā rāmja, ir tie kas patiešām izies kā Meistari arī turpmāk, tikai citā Autentiskā kvalitātē. Nekas, nekas vairs nebūs kā bija. Nekas vairs nestrādās pa vecam. Neviena metode vairs nestrādā ar vecajiem noteikumiem, lai kā mēs gadu desmitiem veiksmīgi esam strādājuši, devuši un ņēmuši, labi atstrādātas tehnikas, kā rezultātā cilvēks ir tapis dziedināts, un vieglākā solī gājis tālāk. Tagad tas viss grūst.
Tieši tagad ir pēdējais laiks Skatīties vispirms uz sevi. Kur es esmu savā veselumā?
Un tas nebūt nenozīmē, ka mūsu pakalpojumi vairs nav nevienam vajadzīgi, ir vajadzīgi. Bet galvenais visā ko mēs darām ir ienest balansu.
Ja es visu šeit atdevu lai kalpotu cilvēkiem, jo tāds bija mans aicinājums, un man pārklājās viss kalendārs ar pierakstiem, un tā es sajutu sevi savā vietā, un viss bija labi. Tad tagad ir pienācis laiks sadalīt sevi un “pierakstus kalendārā” tieši uz pusēm. Un te veidojas itkā disbalanss vēl lielāks:”Kur ir mani klienti, kas notiek, pie manis vairs nenāk dziedināties?”
Jā mēs zinājām ka būs tāds laiks, ka vajadzēs vairāk laika pievērst sev, savam ķermenim, savai dzīvei. Bet interesantāk taču ir skatīties citu dzīvēs, citu cilvēku dziedināšanā. Tiem Meistariem kuriem nekad nav bijusi, pārspīlēta tieksme uz pasaules glābšanu. Tie neko nejūt, nav nekādas izmaiņas darba kārtībā, attiecībā uz kalpošanu citiem cilvēkiem. Bet lielāko tiess arī Meistari lūst un grūst.
Mums ir spējas sadzirdēt citus cilvēkus, bet kā ir kad mēs paskatamies uz sevi? Cik mēs spējam ieklausīties sevī, un izdziedināt sevi? Izlīdzināt sevi, savu disbalansu? Ļauties dzīves plūdumam, savas dzīves plūdumam, esot NeAtkarībā no mūsu “darba” un visu tajā iekļaujošo.
Kurš ir tas kas mums iedod atļauju? Kas ir tas kas nosaka mūsu dzīves ritmu? Kas ir tas kas atbild uz visiem mūsu jautājumiem? Vai mēs esam dzīves patērētāji? Vai mēs esam daļa no dzīves?
Viens no biežākiem jautājumiem ir: “Man trūkst..Man nav….es vēlos?”
Pajautājam katrs sev, cik ilgi mēs vēl būsim lūdzēji, “kļeņčītāji”, cik ilgi? Atkal nonākam pie balansa. Ja mums vēl kas trūkst, un mums ir ko prasīt, tad nav ko lūgties, un gaidīt ka kāds to iedos, vai nometīs no mākoņa maliņas. Bet vienkārši paņemiet. Ja ir radusies vajadzība pēc kautkā, kas ir dabīga cilvēcīga iezīme, tad turpat ir arī izpilde, tur pat arī ir tas kas ir tas ko mums katram vajag. Bet to nevajag lūgt pieprasīt, vai tikai gribēt, vienkārši paņemam, vienkārši daram. Šodien pamats ir darīšana, darbība, darbības vārds. Tā jau ir visu laiku, tikai šodien tas ir sākot no sevis, uzdodot sev jautājumu, kapēc man to vajag? Ko es iegūšu kad es to dabūšu? Kādu labumu tas man dos kad es to dabūšu? Ko es ar to darīšu, kad es to dabūšu? Kādu labumu tas man dzīvē ienesīs ilgtermiņā?
Un tikai tad skatamies kā, ar to kas ir/būs mans es varu kalpot, Pasaulei, citiem cilvēkiem.
Vairs nedarbojas likums,:” Es apgūšu metodi līdīšu cilvēka dvēselē, un par to saņemšu naudu.” Tas kancelējas smagi, karmas likumi vēl darbojas, ja palīdzēt cilvēkiem ir no tā rakursa,:” Tajā ko es daru iegūst citi, un tikai tad es.”
Tas bija cēli tas bija skaisti, bet tas vairs nedarbojas, pa vecam. Nē tā nav EGO programma, tas ir pašvērtējums, gan pašieraudzīšana. Kur es esmu savā kalpošanā?
Kautkad beigsies tas ka vajag spieķīti uz ko atbalstīties, no malas kādu kas pasaka, jebko. Bet… Mana profesionalitāte ir tieši balstīta uz to, es palīdzu saskatīt kur ir klienta resurs, klienta spieķītis. Bet vēl vismaz gadus 20 cilvēkiem kas tiko uzsākuši savu ceļu, būs vajadzīgi tādi palīgi kā spieķīši, lai pārkāptu kārtējo kalnu. Un te ir meistaru meistarība. Vai mēs gribam būt ceļš, spieķīši, vai ceļa rādītāji?
Gan Sistēmiķi, gan Reinkarnacionologi ir tie kas kautko izgaismo, atver mazu gabaliņu no dvēseles plāna saviem klientiem. Manu prāt meistarība arī tajā ir, NeMācīt. Nemācīt bet tikai atskaņot ko redz, ko jūt, kā tas varētu būt, pēc klientu pieprasījuma. Bet NeMācīt. Ko Meistars zaudē, uzslavas, pateicību, Ego apmierināšanu.
Ko iegūst klients, uzņemās atbildību par savu sapratni par notiekošo, par tālāko rīcību. Ja kādreiz bija sīrupiņš ar karotīti jāielej, tad tagad vienkārši parāda sīrupiņu karotīti, un kā cilvēks pats var līdz sīrupiņam tikt. Tas vai klients(arī es, kā klients) to darīs/šu. Tas uz Meistaru vairs neattiecas.
Bet kā gan savādāk,kā mēs varam izaugt no iestigušajiem bērnu stāvokļiem, bet kā gan savādāk mēs varam piecelties no zīdaiņa stāvokļa un patstāvīgi iet. Kā gan savādāk mūsu mazais ievainotais bērns var tapt dziedināts, ja mēs paši sev nebūsim vecāki, skolotāji, sev noteicēji. Balansēt sevī visus savus dvēseles stāvokļus, dvēseles daļas. Balansēt sevī visas Personības kas cilvēkā ir sakrātas. Nekas nav no jauna jāizdomā. Vienkārši sākam ar sevi Es un pasaule ap mani.
Kas ir klupšanas akmeņi- Dzimtas paterni, dvēseles pieredzes iegūšana ar un caur Planētu Zemi mūsu katra ķermenī. Katrs atradīs savu meistaru kuršs spēs būt ceļa rādītājs. Kas ir jāmaina, jābrucina,jāpieņem un JāBalansē. Un tagad tieši tagad tas viss masveidā brucinās nost. Ja paši nebrucināsim, pasaule mums dikti palīdzēs un tas sāpēs vēl vairāk.
Balansējam, nostājamies katrs uz savām divām kājām, rokas plati, sirds vaļā un ieelpojam dzīvību.