Seperācija.
Tik sašķelta un nestabila ir mana iekšpasaule. Nav pie kā tverties. Ja es 40 Gadus esmu aiz kautkā gājusi kautkam sekojusi, un tad vienu dien izdomā, viss pietiek.🙈
Un tieši laikos kad vispār tagad tā ir norma, mode, dzīves jēga, citiem sekot.
Taču IG, TT, FB kults šodien tikai uz to balstās. :”dari kā viņš, un tu arī būsi tāds.” “Seko tam vai citam guru un tu tapsi apgaismots.” “Tev obligāti vajag skolotāju, citādi nekur tu netiksi, nekas tu nebūsi.”
Visam ir vieta būt, ienākt, pabūt un aiziet.
Sākas jau viss ar mammu un tēti. Bērnudārza audzinātāju. Skolas skolotāju. Pirmo darba devēju. Utt.
Man uzaugt ar ieliktām vērtībām un pieņemt kā savas, ka viņi visi kautkas ir bet tu nekas neēsi. Man bija tāda audzināšana, vienkārši tā bija.
Un tā es ilgi par sevi domāju.Respektīvi es nekas neēsmu. Bet viņi. Bet V i ņ i
Nu lūk un ar tādu pazemības salaustu garu, dzīvo. Tic tam ka es bez viņiem nekas neēsmu ka es nevaru eksistēt, ja kāds man nesaka:”tu tagad drīksti elpot, tagad nē” tad liekas ka citādi nevar. Un es tā darīju, jo tie, viņi. Viņi tā teica un es tā darīju.
Nu, lielu daļu dzīves jau tas bija pieņemami, uz to laiku pareizi. Jo vecākus es tādus izvēlējos. Sabiedrību kurā es šo pieredzi apguvu, es izvēlējos, vai sakrita apstākļi. Un tas ir vienkārši dzīves ritums.
Bet es(gars) izvēlējos arī šo, šo garaStāvokli, kas ir tagad.
Tikai man kā prātīgai personībai, nu galīgi švaki iet ar saprašanu, sajušanu, pieņemšanu. Ar mīlestību paskatīties uz sevi.
Sagribēt būt brīvai personai, ir viens. Klausīt un sākt iet savu dvēseles ceļu, ticēt sev- tas ir skaists lēmums, kamēr par to sapņo, kamēr tas ir domformās.
Bet, realitātē, ikdienā īstenot to šeit uz zemes, kad es kā cilvēks, esmu apaugusi ar uzskatiem, patiesībām, atkarībām, paškritikas un pazemības tieksmēm, bailēm un sāpēm. Un gan ir vēl visa kā, cilvēcīga.
Tad ir sekas tādas kādas viņas ir. Pilnīgs personības krahs.
Tad kad es sagribēju vērst uzmanību uz sevi, paskatīties uz sevi, un sekot savai sirds dziesmai. Es nekad nevarēju iedomāties ka ceļš nav par “ilgi un laimīgi”
Pazūd viss. Prieks, interese par visu ierasto, un jaunas intereses neveidojas. Nav vairs velme darīt to, ko darīju pirmstam. Neaizrauj nekas no tā, ko es darīju pirmstam.
Par laimi paliek pats pats mazums un manu prāt pats svarīgākais. Bet tas ir tik maz. Un es varu būt tīk pašpietiekama.
Pazūd tālejošu mērķu kalšana,vispār vecie ieradumi vairs nerada neko. Tas ir stāvoklis šeit un tagad. Kas prātam liek trakot un man krist depresijā. Es šobrīd nevaru, man nesniedzas domas tālāk par rītdienu. Un kur nu vēl kaut kādas jaunā gada velmju kartes un to-do listes.
Es apzinos ka šobrīd man pietiek un es iztieku ar tīk mazu mazumiņu. Un šobrīd celties un iet pāri sev lai nopelnītu. Arī nemotivē. Šobrīd manī nav ne spēka ne enerģijas.
Labākais un īstākais ir tas ka, viss ir iekritis ziemā, kad viss ir sastindzis guļ un uzkrāj spēkus.
Pati daba rāda priekšā kas ir darāms, vai nedarāms.
Bet, ja šo dzīvi un par iepriekšējām nemaz nerunājot. Mana dvēsele ir labi apguvusi🙄 Kā iet pret sevi, pret savu gribu. Sevi laužot un graujot. Nu tad nevar tā uz reiz bez sirdsapziņas pārmetumiem. Sev ļaut Būt.
Kaut gan manai sirdsapziņai viss ir labi. Tas ir mans prāts, mans ego, kas nesaprot kas ar mani un mani tracina. Liek man pa vecam sajusties, jo kādreiz tas līdzēja izkustēties. Ar mazo pātadziņu pati sevi pēru.
Un es gaudoju un es krītu depresijās. Dažas dienas ir spēks un spars un tad atkal atkrīt atpakaļ bez fiziskā spēka un varēšanas, gribēšanas. Un atkal pašpārmetumos. :”Kā es tā varu, neko nedarīt, kaut kad tak jāsāk kustēties, kas man kait un aiziet jūriņā😭😭😭”
Bet nu nestrādā vairs pa vecam. Nu galīgi vairs neder vecā shēma.
Bet jaunās vēl nav🤷♀️
Bet kā būtu ļauties, ļauties lāča mierīgumam un ziemas miegam? Lēnīgumam apcerei. Sevis iepazīšanai?
Ja just Debesis un smalko plānu, un pašlaik arī smaržas man ir mazliet aizgriestas,jūtas. Tad jāizmanto šis stāvoklis liederīgi. Šodiena liek ļoti paskatīties uz fizisko ķermeni,un nevis ar destrukciju, bet ar mīlestības pilnām acīm, un jūtām. Jo katru paškritiku, jūt uz ādas.
Ir tāda sajūta ka neviens man zināmais “instruments” man šobrīd neder.
Es to vien daru kā cenšos. Tas ir līdzīgi kā es sākumā pirms daudziem gadiem. Kad centos, ar prātu, saprast vai es jūtu enerģijas, vai es redzu iepriekšējās dzīves? Vai man sanāk meditācijas?
Tad bija kāds kam paprasīt, un kāds jau arī paskaidroja, un prāts bija mierīgs.
Tagad tā cenšanās ir līdzīga, tikai šodien ir nevis prāta mūris priekšā. Bet kautkā savādāk.
Es tak ļoti labi apzinos ka šis viss kas ar mani notiek ir ar Dieva ziņu. Un tas ļauj šad tad atslābt, un par to parunāt( rakstīt) skaļāk.
Kad beidzas “skriešana pakaļ” kādam, īstam vai izdomātam, lielajam svētajam. Tad itkā būtu dabiski, ka es apstājos un nomierinos. Bet tā prāta miera nav un nav.
Jo ir tak pārmetumi sev. Kā es tagad te tāda viena, neviens mani neredzēs, nevienam es nebūšu vajadzīga, piederīga.
Man ir palikušas tās pašizglītības, mācības un tie skolotāji, kuri dod zināšanas prasmes, bet nu galīgi netur pavadiņā, ar obligātajiem pātariem. Un viena jau nu es galīgi neēsmu☺️
Jā un tā tas arī ir, ja es vairs neeju kāda cita pavadībā, nesekoju kādai releģijai vai metodei, darba devējam, vai kādai man pieņemtai autoritatīvai personai, nepaļaujos tikai uz kāda viedā guru viedokļa. Nebalstos uz viņa vārdiem vai darbiem. Ir tukšums, iztrūkst kaut kas, kas bija. Respektīvi neuzlieku atbildību par savu dzīvi uz citu pleciem, jo tā ir medaļas otra puse. Tad es rezultātā palieku viena savos uzskatos un domās, un protams ar sajūtu ka izmesta no laivas, vai precīzāk pati izlecu.
Bet pirmā mirklī aizmirsu ka, nu ir jāpeld pavisam pašai, nav neviens nu neviens uz kā uzrāpties, vai kas roku pasniegs. Vispār jau ir daudz dvēseļu ap mani kas ir ,Par mani, bet šis stāsts ir par patstāvību, par sava spēka iepazīšanu.
Un tad jau kā sāk taurenīšu stilā kustēties. Tad ūdens nomierinās un var redzēt kā ūdens(emocijas) pārvēršas citā sajūtā un viss maina substanci.
Šobrīd ir daudz “atmodas” saucēju. Un tik pat daudz kas seko saucējiem un tic ka Viņi izglābs Latviju un pasauli.
Varbūt ka kāds arī ir, kurš tiešām domā arī par citiem cilvēkiem. Bet pašā būtībā, katrs, katrs demonstrē savu ego. Un cilvēce arī seko sev viss pievilcīgākajam Atmodietim.
Es saprotu pēc sevis, ka neviens mani nevar izglābt, kamēr es lepnā vientulībā kuļos pa varžu dīķi. Un meklēju otru vardi kuras mugurā uzkāpt.
Bet, tad kad es iedomāšos ka var arī savādāk, pa jaunam tad….
P.S pagaidām es nezinu kā ir par jaunam.