Rīta pārdomas.

Es nevaru vārdos ierakstīt, bet lasot jūs pajutīsiet.  Cik mēs esam viedas un lielas dvēseles.  Mēs varam izturēt milzīgas traumas, un tās PāRdzīvot. Un piedzīvot-Jūtas.

…….Dvēsele atnāk līdz vecākiem. Kuri paši ir vēl savā dzīvē, nestabili  bet tomēr bērns piesakās. Un diviem cilvēkiem grib negrib jāuzņemas vecāku loma.

Bērniņam ir ap gadiem trim. Piesakās vēl viens bērniņš.  “Kreņķi un šausmas, kā nu tiks galā kā nu būs. ”

Piedzimst bebītis, vecāki īsti nav gatavi bebītim bet ir. Nu bet kāda problēma, ir tak lielā māsa/brālis kas pieskatīs.

   ….šādi dzīves stāsti mēdz būt, vai ne?

  Viss  jau būtu labi ja vien tai brīdī kad vecāki liek pieskatīt jaunākos, gadās ka  notiek ERORS.  Lielā māsa pieņem lēmumu būt MAMMA.

Mammas lomu “spēlēt” no agras bērnības, protams ka neapzināti.  Virsēji dzīve rit savu ierasto gaitu. Tikai enerģētiski, klasiski tas ir vecāko bērnu stāsts, kuri iekšēji pieņem lēmumu audzināt, glābt, parūpēties ne tikai par mazo māsu bet par visu Ģimeni, tālāk savā dzīvē arī turpina būt visiem mamma, kas par visiem visu zin labāk.

Kas notiek ar lielo māsu kurai liek, pieskatīt jaunākos, vai kautkādu iemeslu pēc pati uzņemas atbildību par visiem.  Tai mazajā vecumā sastings bērnība, bērns, bērna dzīve. Un mazajā ķermenītī sāk “valdīt” pieaugušais.  Tākā dvēsele ir piedzīvojusi entās dzīves tad arī tas var tapt iespējams.  

  Viss jau būtu labi bet, šeit šodien  mazais noliegtais iekšējais bērns,gaida.  Gaida kad taps atkal pamanīts, kad taps atkal sajusts un tā cilvēka daļa kas ir iekšējais bērns izpaudīsies visādi lai tikai viņu pamana.

  Un izpausmes ar kurām cilvēki atnāk līdz manīm uz Sistēmisko sakārtojuma apli, bieži vien noved pie sirds mirkļa, satikšanos ar iekšējo bērnu.

  

P.s ja arī tu gribi ieskatīties sevī, piesakies uz konsultāciju un atradīsim labāko risinājuma veidu. Manā pavadībā.