Kad ķermenis saka stop, sāk piebriest.
Kad ķermenis saka- stop!
Mūsu senči mūža laikā neuzzināja tik daudz, cik mēs uzzinām dienas laikā. Mūsu apziņa paplašinās, mūsu domas kļūst ātrākas. Mūsu vēlmes aug ģeometriskā progresijā. Gar mūsu acīm zib krāsas, reklāmas, bildes. Mēs visu laiku sev apkārt dzirdam skaņas, trokšņus. Mums nav fiziski jābūt karā, lai pieredzētu karu sevī. Mēs šobrīd šo pasauli sevī pieredzam ļoti intensīvi.
Taču mūsu ķermenis, kurš ir samērā rigīds, bieži vien netiek līdzi un nespēj "sagremot" visu to, ko mēs tajā liekam iekšā. Mūsu senākās smadzenes visu laiku reaģē uz to, ko mēs redzam, jūtam, dzirdam, sataustam un izgaršojam. Mūsu zemapziņa, kura jau tā glabā daudz un mēs nezinām par to gandrīz neko, vada mūsu dzīvi, mūs kontrolējot.
Un mēs vēl turpinām "likt" sevī iekšā tik daudz nevajadzīgā. Mūsu smadzenes nespēj to visu apstrādāt, sagremot, sašķirot- noglabājot lielu daļu zemapziņā.
Taču, kādā brīdī cilvēks sāk pieredzēt veģetatīvo distoniju, trauksmi, panikas lēkmes. Veģetatīvā sistēma iziet no ierindas. Imunitāte krītas, cilvēku piemeklē slimības.
Tā vietā, lai mēs ielūkotos sevī, mēs sākam lietot medikamentus (dažreiz vajag), dažreiz alkoholu, dažreiz kāds kaut ko uzpīpē lai apslāpētu šos ķermeņa SOS signālus un turpinātu dzīvot pa vecam
Paldies:
Kas traucē savienoties ar Augstāko Es?
👉🏻tādas vēlmes iztrūkums
👉🏻nav ticības, ka tas iespējams, jeb ir doma - tas ir grūti
👉🏻domu haoss galvā
👉🏻iekšējs monologs
👉🏻laika trūkums just un dzirdēt AE
👉🏻ikrīta prakšu iztrūkums
👉🏻fiziskā un garīgo ķermeņu atdalītība
👉🏻nav fizisko aktivitāšu
👉🏻fiziskie un astrālie parazīti bloķē AE jušanu
👉🏻alkohols, atkarības
👉🏻nespēja koncentrēt domu vienā virzienā
👉🏻ķermeņa nejūtīgums, jo dzīve notiek “galvā”
👉🏻grūti pieņemt jauno
👉🏻pateicības trūkums