Viņi pie visa vainīgi.
Viss plūst un mainās. Arī,vērtības mainās. Kas tad īsti ir, Cilvēciskās vērtības? Un es jautāju tev mīļo lasītāj, kas tev ir vērtības? Tavas personīgās.
Uz vispārīgiem jautājumiem, ir grūti atbildēt. Un tad mēs sākam likt kopā vārdus, atceroties ko par to saka citi cilvēki, skolas, aforismi, grāmatas, raksti….
Bet kā būtu sākt atbildēt ko tu par to domā?
Mēs esam savas dzīves laikā pieraduši, ka VIŅI pie visa vainīgi!
Viņi ir tādi un tādi.
Viņiem ir jāmainās.
Es gribu lai viņos būtu miers.
Es gribu lai viņi nepalielina elektrības rēķinus.
Es gribu lai valdība uzprākst, muļķi un idioti.
Es gribu lai sabiedrība beidzot sāk domāt ar galvu.
Es gribu zināt kas mums te notiks ar karu?
Es gribu zināt, kāpēc tagad viņi liks mums visiem salt?
Es gribu lai viņi beidz baidīt cilvēkus.
Un vēl simtiem Viņi. Viņi. Viņi.
Labi, netik globāli, bet par sevi/tevi/mums personīgi.
Es negribu dzīvot te.
Es gribu brīvību.
Es nevaru atrast savu vietu.
Kāpēc man ir šitik sūdīgi, darbs ar vairs nekāds, es tak visu izdarīju lai paliktu darbā. Bet tik un tā jēdzīgi nemaksā.
Vai ieraudzījāt tur kādu savu uzdoto jautājumu???
Šie ir visi tādi jautājumi kas šobrīd ir gaisā.
Plašāku izpratni par to kā es redzu atbildes uz šiem jautājumiem es ieguvu skatoties uz to no malas, tik tāl…
Tas ir tā ka itkā vēro situāciju no malas un emocionāli tajā neiesaistas vai neievelkas. Kamēr ir skaidrs kur man pašai tur ir piesaiste. Un kurš moments ievelk.
Arī no sirds/dvēseles aspekta. Labi izgaismo gan strādājot pašai gan vadot Sistēmiskos sakārtojumus. Lauka fenomens skaidri un saprotami izgaismo patieso no vēlamā vai iluzorā.
Un tagad vēlreiz izejam cauri dažiem jautājumiem , tikai tajā ieliekot sevi.
Ziniet to sauc par Atbildības uzņemšanos. Manā pieredzē arī tas ir diezgan jauns jēdziens un es arī to mācos no jauna. Es tiešām to nezināju. Kas ir uzņemties atbildību.
Man tas nozīmē atbildēt sev uz jautājumu kur ir manas izmaiņas man par labu. Un ko es daru lai pasaule mainītos, pirmkārt jau savā pasaulē, sevī? Es taču arī esmu Pasaules sastāv daļa. Ja es sev nepatīku? Ja man te nepatīk būt ja es esmu neapmierināta ar sevi, un gaidu lai Pasaule mainās man par labu. Nu labi tā Gribot es varu ilgi gaidīt.
Miers un karš.
Karšs un miers. Bet varbūt paskatamies kas notiek manī, manā ģimenē, manā Dzimtā.
Manā dzimtā piemēram notiek karšs. Tieši tāds pats kā ārpasaulē. Tad tieši ko, ko es gribu tur panākt ja manā dzimtā karo, dažādi. Pamatā emocionāli. Noliedzot, apmelojot, nīstot, izstumjot, nepieņemot, pakļaujot. Un gaidot ka viens atstieps kājas lai otrs tiktu tā vietā.
Tieši ar ko es esmu labāka par karojošo valstu līderiem? Tad kādas man tiesības gribēt mieru un gribēt lai izbeidzas karšs ja es neko nedaru lai manā dzimtā beidzas karš?
Kā gan mēs gribam mieru valstī ja ģimenēs ir nemiers. Lūdzu lūdzu sākam ar ģimenes īstu patiesu mieru.
Valdība valsts vīri, un sievas. Pēdējās vēlēšanas parādīja izgasmoja.
Mūsu likumu paklausība ir svarīgāka par to kas likumā rakstīts, ja to saka kāds cits, kuru mēs redzam par gudrāku, lielāku, svarīgāku. Tam nav nozīmes. Nozīmes ir tam:” es esmu savu darbu izdarījis, es esmu paklausīgs pilsonis”
Bet kā būtu ja katrs kurš paklausīgi klausa likumus un tad gāna “Rezultātu” iekalusītos sevī, un sajustu, kam es saku jā? Tad kas ir patiesībā man, ko es jūtu, kas man ir svarīgi. Kurš ir tas valsts likums, kas der man? Un tikai es, uzņemos atbildību par tā izpildi, un es atbildu par savām sekām. Es piekritu jau gatavam scenārijam ko kāds man iedeva, tātad man nav nekādas tiesības pārmest scenārija autoram, jo es taču tam pateicu, Jā.
Par Bailēm no aukstuma, vai no tā ka būs milzīgi rēķini.
Jā būs un tad. Kāpēc lai nebūtu? Ko tieši es pati/s personīgi daru lai man nebūtu tas lielais rēķins. Ar lūgšanām un trīcēšanu te nepietiks. Jo viņš būs kāpēc, tāpēc ka vienmēr tā ir bijis un nekad neviens neko nav iebildis. Kāpēc lai tagad būtu savādāk.
Bet var būt savādāk. Tikai jautājums sev. Ko es pati/s esmu gatava darīt?
Piemēram vieni radinieki salst dzīvokļos, bet otriem radiem laukos ir silti un plaši. Bet ir viens bet, lai brauktu uz laukiem kur ir silti. Ir daudz kas jādara. Pirmkārt jāatvainojas, jānāk kopā un jārunā, jābeidz karot. Tad kā jau laukos kautkas jādara, kaut vai malka jasaskalda. Un vēl daudz kas jādara SAVĀDĀK.
Vairums izvēlas lādēt valdību, un gaidīt pabalstus.
Bet kā būtu ja atkal uzņemtos atbildību par savu dzīvi, savu konfortu, un darītu. Pats, darītu, un beigtu gaidīt.
Un tā katru jautājumu izskatām? Kur es tajā uzņemos savu atbildību par savu rīcību? Un kur es gaidu ka man dos?
Dos. un dod jau ar. Tikai viena nianse, ja man kā cilvēkam, personaiuz Latvijas zemes nav savas vērtības, es neuzņemos atbildību par savu gribu,tad man ir jāpieņem citas. Manu tukšo vietu aizpildīs citi. Citu cilvēku vērtības. Ar kurām rezultātā es negribēšu vispār dzīvot. Bet atkal, kā lai atbrīvo vietu savām vērtībām, vai es drīkstu? Jā, mēs drīkstam dzīvot savās vērtībās. Cilvēciskajās vērtībās kas piepilda mani kā personu, dvēseli, ir apsalūtā harmonijā ar Pasauli. Es uzņemos atbildību dzīvot savās cilvēciskajās vērtībās.
Nākot uz Zemes man bija kautkāds plāns kā pieredzēt būšanu šeit uz Zemes.
Un es zinu ka te var pieredzēt pilnu spektru. Un te var izvēlēties labāko no esošā. To kas man der. Sadzirdēt savu augstāko ES ir iespējams. Sadzirdēt sajust saprast sevi ir iespējams. Un mums katram ir iespēja dota sevi izzināt ķermenī. Skumji protams, bet fakts. Laiks pieaugt. Laiks būt ne tikai četrdesmitgadnieka ķermenī. Bet atbilstoši tam arī uzvesties. Un pamēģināt kā tas ir ka es uzņemos atbildību par savu dzīvi.
Es neko ne no viena negaidu. Es neko nepieprasu. Neviens nav vainīgs, tāpēc ka man ir slikti. Neviens man neko nav parādā. Neviens man nav neko solījis.
Es esmu atbildīgs/a par sevi. Ja man neapmierina manas attiecības ar kādu… Es esmu atbildīga par savu neapmierinātību, tā ir mana neapmierinātība. Otram cilvēkam ar to nav nekāda darīšana. Tātad es arī domāju rīkojos vai nerīkojos, daru vai nedaru kautko ar to.
Labi ka es zinu daudz prakses kā es varu saprast, kāds ir iemesls manai neapmierinātībai. Un vēl jo projām tā ir mana atbildība ko es daru. Un mana atbildība ir arī tajā kā mainās manas sajūtas, situācija saistībā ar kādu personu, vai notikumu.
Pamēģinam papraktizēties būt lieliem pieaugušiem, un uzņemties atbildību par visu kas notiek katra savā dzīvē.