Es skatos uz sevi.

Grūti ir uz sevi skatīties. Es nerunāju par skatīšanos  spogulī,kas  ir vannas izstabā piekārts, tur var, skatīties un var ātri uzmest skatienu, un doties tālāk.

   Grūti ir sevi ieraudzīt ar jūtām, emocijām, aizvainojumu, vainas apziņu, bailēm, šaubām.   Ik viens kurš saskāries ar “atmošanās” sākumu, nonāk tai posmā, kad beidzas citu cilvēku vainošana.  Citu cilvēku vainošanas  fāze ir itkā ļoti normāla, kad visa pasaule ir vainīga pie tā ka man kautkas nav. Mēs lielāko ties dzīvojam tagad tādā sabiedrībā kad visi visur vainīgi. Bet..

  Pie savas “iekšējās kustināšanas”, pētīšanas, gribēšanas kautko mainīt savā dzīvē, kad asaras ir izraudātas, dažādu terapeitu, konsultantu, kabineti izstaigāti. Pienāk brīdis kad jāsāk skatīties uz sevi, protams pie apzinātības , ja cilvēks vēlas kautko darīt savas dzīves sakārtošanai,  ja ir,  gribēšana nostāties savas dzīves vietā.

Daudz cilvēki tā arī sava “garīgā ceļa” iešanu pārtrauc vai apstādina pie secinājuma:” Kādu dzīvi man liktens, dievs, visums devis tādu jādzīvo, viss ir “mīlestība”. Tā doma ir tāda ka apkārtējā pasaule kārto cilvēka dzīvi, un viņš tur diži neko nevar mainīt. Pateicīgs par to ko dod, un kautkā jau pārdzīvo to kas nav, mēģina nerunāt ar tiem kas besī, vai iemācās “Mīlēt” savu ienaidnieku.   Īsāk sakot viss Dieva rokās, lai viņš lemj, kā man būs.   Var jau tā dzīvot, kāda vaina dzīvo tik nost.  

   Bet tādas sajūtas kā neapmierinātība par sevi, par notiekošo ap sevi, bailes un neziņa par to kā būs, trauksme par nekārtībām pasaulē utt.  Nepatīkamās sajūtas, domas kas riņķo pa galvu, trauksme sevī, nekur nepazūd, lai kā meditētu uz mīlestību, trauksme nepazūd. Kāpēc?

Viens no iemesliem varētu būt: “ es nevaru uzņemties atbildību par sevi” Jā un tieši par to es nevaru, lai kā es to gribētu es nevaru. Kāpēc nevar? Jo, neprot to darīt.  Un ir tik daudz dažādu cēloņu, iemeslu ir tam, kā lai paskatītos uz sevi.

Kāpēc mūsdienās nav tādas īpašības, rakstura iezīmes, mācēšana, mums katram indivīdam?  Uzņemties atbildību par sevi, savām domām, saviem vārdiem, saviem darbiem, arī savām jūtām, un saviem sapņiem. Tik vienkārši, bet tai pat laikā tik sarežģīti. Nevis tu man nodarīji pāri, un man sāp. Bet manī ir sāpe skatoties, dzirdot tevi. Te protams var iekrist dziļākā grāvī, sevis vainošanā, un uzņemties atbildību pār visām pasaules sāpēm.  Bet tas notiek tā  iemesla dēļ, ka ir  nespēja uz sevi paskatīties. Pavērst visu visu savu fokusu uz sevi, un sākt jūtiņu pēc jūtiņas, emociju pēc emocijas, atbrīvot, transformēt, ļaut tai kustēties. Neviens apsalūti neviens cits to nevar izdarīt, kā tikai cilvēks pats. Tas kur citi var palīdzēt, ir palīdzēt ieraudzīt, un nosaukt vārdā, viss, tālāk cilvēks pats pieņem lēmumu, vai to pieņemt apskatīties uz sevi, vai palikt fokusā uz āru. Un bieži pajiet gadi līdz var sevī izkustināt kādu lielu sāpi, kas sākumā liekas nieks.  

  Kāpēc ir tik grūti, un brīžiem tik neiespējami?

      Mēs neēsam vieni, mums ir dzimtas senči kas stāv aiz mums. Mums ir dvēseles pieredze, kur no dzīves uz dzīvi nāk līdzi visa pieredze. Šeit šodien mūsos ir milzīgs neaptveramas  jūtu un zināšanas pieredzes. Šodien mēs esam ietrāpijuši tādā laika līnijā, kur ir tik daudz terapeitu,  konsultantu, zināšanas un varēšanas. Iespējams iepriekšējās dzīvēs mēs nevarējām, mums nebija tāda iespēja lai spētu izsāpēt kautko līdz galam. Zinot mūsu vēsturi, mūsu senči iespējams nevarēja paši būt noteicēji par savu dzīvi. Tie vienkārši bija tādi laiki.

  Un mēs neiemācījāmies tādu rakstura iezīmi, kā “uzņemties atbildību par savu dzīvi.”  Tagad ir tādi laiki 2022.gads. Liekas ka tiešām šobrīd uz Zemes ir pašas stiprākās dvēseles. Un tas ko cilvēki kas “mostās” dara, iedod vietu ne tikai sev, uzņemoties atbildību par sevi, bet atbrīvo vietu citiem.

Pieņemot lēmumu dzīvot savu dzīvi, mēs iedodam vietu tiem kuru vietās bijām.  

  Man strādājot ar kā,  Sistēmisko sakārtojuma vadītājai,  pēc tam vislabākā sajūta ir par to, ka kāds ir atradis savu vietu, kāds kādu ir beidzot ieraudzījis, kas nevarēja tapts ieraudzīt dzīvē. Kādam ir iedota, vai precīzāk viņš ir ieņēmis savu vietu.  Tas atkal ir salīdzinājumā ar tekošu upi, ja nolūzis koks ir šķērsojis upi, un upe lauž savu tecējumu vai nosprostojas vispār, tad tur tālāk netiek apūdeņoti krasti, un izkalst pļavas. Bet koks lūstot gribēja tapt par malku kādam mājās, un sildīt. Tad atnāk kāds paņem kritušo koku, lai tas var doties pie kāda par malku, un atbrīvo upes brīvo tecējumu. Visi tiek savās sākotnēji plānotās vietās.

  Bet tā  kura ir,  sakotnēji plānotā vieta, tas  nav saskatāms vienas dzīves ietvaros

To  nosaka sirds.  Sirdsbalss.

Tai mirklī kad mēs pieņemam lēmumu paļauties uz sevi uz savu SirdsBalss saucienu, notiek tas ka mēs pieņemam atbrīvot savas upes plūdumu, un tas arī ir tas ka no sākuma ir jāatbrīvo viss kas tavu plūsmu bremzē, un tas ir tavā upē, tavā enerģijas plūstamībā.  

Mēs zinām ka visas upes plūst uz jūru. Bet ar dzīvības enerģiju, ar dzīves upi ir tā ka enerģija plūst no aizmugures no senčiem, no mūsu iepriekšējām dzīvēm, uz priekšu, mums cauri,  mēs saņemam no vecākiem un dodam jaunākiem. Tam vajadzētu būt dabiski, bet diemžēl tā tas nenotiek. Tāpēc arī mēs apzināti esam šai laika līnijā, tie kas grib un var atjaunot dabisku enerģijas plūsmu.  Vecāki dod un bērni saņem, un dod atkal tālāk. Un tas notiek dabiski. Lielās upes dod mazajām upītēm, lai tās taptu par lielām dzidrām, auglīgām.  

Ar cieņu Melita.