Mammas un meitas. Un to apsalūtie noliegumi.
Paaudzēm ilgi ir paaudžu konflikti. Lielāko ties to mēs uzskatām par normu, tam kas vienmer ir bijis, bet var taču tajā ko mainīt?
Vairāki ģimeņu moduļi kuri ir balstīti uz vajadzību apmierināšanu, uz Pasaulē pieņemto , sociālo programmu pareizību, kas vairs neatbilst dvēseles vajadzībām, dvēseles un dzimtas jau ir piedzīvojušas pieredzes, laiks kautko mainīt.
Jā, un es mazliet vairāk par jūtu pasauli, emocijām un sajūtām, kas valda ģimenēs, paaudžu starpā.
Mammas un meitas. Un to apsalūtie noliegumi.
Varbūt es esmu sapņotāja. Bet es ticu ka reiz es arī piedzīvošu ka sievietes vienā līnijā ir sasaistītas ar mīlestības saitēm, uzticības, cieņas, pieņemšanas.
Mammas savām meitām ir pirmās lielās personas ar ko meitas satiekas nonākot uz Zemes un esot šīs zemes lomās, “ Mamma Meita”.
Bet diemžēl man nav nācies dzīvē satikt, paaudžu sievietes, kurām būtu stipras dzimtas saikne. Kāpēc- tāpēc ka pasaule man spoguļo, un šis spogulis man ir aizsegts.
Kā tas notiek, kas tas ir par karmisku mezglu? Kas sasienas starp mammām un meitām? Kāpēc ar laiku mammas, meitām paliek par viss neuzticamāko personu dzīvē, un protams arī otrādi?
Bet diemžēl neko nevar tā pa īstam iztumt, un tas viss ir dzīves laukā, tikai sakropļotā veidā, vai ne savās dzīves vietās. Velme un vajadzība uzticēties, un būt tuvās siltās attiecībās ar mammu jau nu ir gan, ta nekur nepazūd. Un meitas atrod “mammas aizstājēju” jeb “ideālo mammu”. Tā var būt kaimiņ tante. Draudzenes mamma. Tēta otrā sieva. Vīrmāte. Jebkura cita sieviete, tikai ne mamma. Un dabiski rodas noliegums, un necieņa pret mammu. Jo mīlestības jūtas tiek atdotas “ideālai mammai”
Bet dzīvē, ikdienā viss rit savu gaitu. Ikdienā ir tās pašas runas un darbi kā parasti. Diemžēl, meitas nepasaka skaļi: “zini es tevī mamm esmu vīlusies, tu neatbilsti maniem ideāliem, es tevi noliedzu, un aizstāju tevi ar citu mammu.
Viens ir tas ka tas nav apzināts lēmums, bet var būt arī apzināts, sev solījums. Tas vienkārši notiek, saklikšķinās katra dzīves laukā. Un emociju uzplūdā, gan jau ka ļoti sāpīgu emociju uzplūdā, meitas pieņem tādus lēmumus.
Dzīves laukā tukšums nepaliek. Ja emociju uzplūdos mamma tiek izstumta no mammas vietas. Tad tajā vienmēr ienāk cita persona un aizstāj, to kas ir izstumts. Šai gadījumā “ideālā mamma” Kurai tiek iedota galvenā mammas loma, meitas dzīvē.
Bet ikdienā un dzīvē tas var uzreiz pat nemainīties, ja vien tie nav radikāli strīdi.
Bet, mans stāsts vairāk par smalko plānu, un tā atspoguļojumu dzīves, ikdienas laukā.
Meitas saglabā visas savas prasības, visas vajadzības, pieprasa no mammām visus dzīves pakalpojumus, kas mammām būtu jādara. Un mammas no meitām, prasa vēl vairāk, savu vajadzību apmierināšanai. Bet smalkajā plānā tā jau vairs nav dabiska mijiedarbība. Bet ego apmierināšana. Sociālo spiedienu uzliktas darbības. Mehāniski darbi, ko dara mammas ar meitām. Bet tanī vairs nav sirds. Nav patiesa uzticība un mīlestība. Jo tā aiziet “ideālai mammai”
Vispār jau šo gandrīz neviens nepamana. Jo ārējā vidē tas izskatās kā parastas mammas meitas attiecības. Bet dabiskā enerģijas plūsma vairs nav. Un pats interesantākais ka tas nav veidojies ne šeit ne tagad. Ne manā dzīvē. Bet gan vismaz septiņas paaudzes uz atpakaļu. Un var būt vēl septiņas paaudzes uz priekšu. Ja vien kāda mamma, nesagribēs ar savu meitu, vairs Neatkārtot mammas dzīvi. Mainīt pazīstamas programmas, un pareizības.
Un nekad nekad nav par vēlu, arī sešdesmit gadīga mamma var atjaunot dabisku enerģijas apmaiņu ar savu četrdesmit gadīgo meitu.
Kā to var izdarīt?
Darot, pieņemot lēmumu mainīt dzimtas jau sen izdzīvotās cilvēkiem negatīvās programmas. Naids. Dusmas. Noliegums. Vērtēšana. Noniecināšana. Izstumšana.
Un atjaunot ,to patieso pirmsākuma enerģiju. Kura manā dzimtā noteikti kautkur ir.
Un ja nu nav, tad ieaicināt no jauna.
Es personīgi to nepazīstu, tas ir mans darbiņš, mammu-meitu saikne.
Bet es šādas jūtas pazīstu. Jo man tāda saikne ir tētis-meita.
Tā ir tāda sirds vieda zināšana ka man aiz muguras ir kautkas par mani lielāks stiprāks un jaudīgāks.
Kautgan sadzīvē, nu nemaz nav tuvu, nav bieža saskare. Un dažādas dzīves situācijas ir bijušas dzīvē, kur no cilvēcīgā ego man būtu jāienīst un jāizstumj no manas dzīves lauka.
Bet ar gadiem ejot dziļāk savā sajūtu izprašanā. Vai kā tagad moderni teikt. Pāreja uz jauno Pasauli.
Labāk ir sajūtami tie cilvēki ar ko man ir šīs enerģētiski stiprās saites. Un ko es varētu saukt par savu dvēseles ģimeni. Vai monādi. Bet ikdienas dzīvē vēl nav nodibinātas tik labas attiecības. Lai varētu runāt tīri un atklāti. Tas ir tāpēc ka mēs katrs esam savā sociālā vidē, ar savām ego programmām. Un protams savām sāpēm, kuras mēs katrs turam un turam. Sāpes vajag izsāpēt. Izsāpēt un palaist. Skatoties sāpēm acīs.
Un aiz sāpēm un milzīgām egoisma programmām, tur ir tas lauks kur var sajust, kuras ir tās dvēseles, kuras paties ir manu sāpju vērtas. Dvēseles ietērptas mūsu draugos, rados, kaimiņos. Kur vajag iet ar visu savu mīlestību un aizklauvēties līdz kopējiem dvēseļu saskares punktiem.
Jā un ja mēs šeit esam nonākušas mammas-meitas lomās. Tur noteikti ir viss viss stiprākā dvēseļu saikne, kas paaudžu paaudzēs ir apaugusi ar tīk daudz priekštatiem, programmām, uzskatiem kā būtu pareizi mammu-meitu attiecībās. Man liekas ka cilvēkam kopā tas ir par smagu, būt tai kopējā saskares punktā, tai plānā kur ir patiesā mammu-meitu enerģija.
Jo kāpēc?- Tāpēc ka tur ir milzīga jauda.
Un var sašaurināties sociālā dzīve, atbirt dažādas jūtu izpausmes. Uzliktie pienākumi, un ego vajadzības. Tas var mainīt visu dzīvi. Un tas biedē. Biedē jo visu laiku saglabājas bailes. Bailes par to kā būs, ja būs savādāk. Un ir bailes pazaudēt. Uzreiz varu teikt. Tad kad sajūt patieso dvēseles saskares punktu. Ir tieši otrādi. Ir sajūta ka beidzot ir satikšanās notikusi, taču atkal ikdienas dzīvē, tas nekādi neizpaužas kā viens notikums. Vienkārši ar laiku var manīt ka spriedze mazinās un attiecības vairs nav balstītas uz vajadzībām. Bet uz pieņemšanu. Pieņemt otra personību, atbilstošu viņa vajadzībām. Dot vietu tam, manā dzīvē.
Jāsaka ka man pašai tas viss ir procesā un es eju dziļumā, mainot savus uzskatus par to kā ir “pareizi” būt mammas-meitas-mammas attiecībās.
Un nekādus padomus es te uzrakstīt nevaru. Bet tas ko es droši zinu, es esmu gatava skatīties bailēm un izmaiņām “acīs” lai savā dzimtā atjaunotu mammas-meitas patiesās enerģijas saites.
Un par to liecinās tas, ja manā dzimtā ienāks/piedzims….mammai-meita.
Šobrīd es redzu kā meitām kuras noliedz savas mammas piesakās dēli.
Kur jau nolieguma fenomens ir sasniedzis pašu augstāko pakāpi, jeb naida gumija ir tik nostiepta. Mammas-meitas jūtas ir tīk izstumtas, ka meitas pat nevar vairs ienākt.
Un diemžēl, vai par laimi. Sistēmiskās jūtas, var atnākt tikai sarunā ar sevi, savu dvēseli.Sadzirdēt sevi, sava patiesumā.
Un ja ir iespējams pateikt sev “Pateicoties tev mammu, es esmu šai pasaulē- un to nu jau es nekādi nevaru noliegt”
Mūsu laikos mēs skaidri zinām ka ne stārķis, atnesa. Ne kāpostos atrada.
Bet mammai un tētim bija tas īstais jūtu mirklis, un olšūna ar spermatozoīdu saplūda. Un veidojās šūna pēc, šūnas mammas vēderā, līdz mammai piedzima meita.
Bet pa to laiku smalkajā plānā rakstījās dzīves raksts. Kuru dvēsele paņēma līdz un ienesa mazas meitenes ķermenī, kur katra šūna ir gatava caur sevi izdzīvot, izjust. Un galvenais atkal un atkal radīt no jauna.
Un tieši mēs katrs viens, esam tie, kas ar mantojumu no dzimtas un dvēseles dotā. Radam. Ejam katrs savā dziļumā un jautājam sev, ko es vēlos, ko es gribu? Un kā tas ietekmē manu sadzīvi šeit uz Zemes……….