Pašcieņa.
Uz kā ir/bija balstīta Pašcieņa? Pašvērtējums-Es vērtēju sevi, izejot no kā?
Kāda ir mana pašcieņa, pašvērtējums, uz kādiem kritērijiem balstīta? Ar ko es esmu īpaša, unikāla šai Pasaulē? Izejot no kā, veidojas mana pašcieņa?Lai es būtu veiksmīga.?
- Vajag konkurēt ar citiem.
- Vajag veiksmīgus panākumus, visur.
- Vajag iegūt vairāk naudas.
- Vajag būt labākai par visiem, visās sfērās.
- Ievērot visus ieteikumus, ko piedāvā “Labas dzīves” kursos.
Attiecīgi to visu izdarot es būšu laimīga, man būs pašcieņa. Es sevi novērtēšu, un galvenais citi mani novērtēs kā pirmo cilvēku “ever for ever. “ Kas notiek ja es to nesaņemu? Un protams ka es to nesaņemu, jau no pirmās dzimšanas sekundes. Kas notiek, mans prāts saka:”tu nekas neēsi” mana pašcieņa krītās, pašvērtējums nav. No malas mani, neceļ uz pjedestāla, un ja ar izrāda cieņu, tad par prāta robežām tas tālāk neaiziet.
Manī iestājas skaudība. Manī iestājas, sevis nicināšana. Kāpēc-Tāpēc ka vienmēr ir kāds kurš ir par mani veiksmīgāks, vienmēr ir kāds kuram ir vairāk naudas, vairāk komforta, vairāk brīvības utt.
Tā ir/bija tā matrica kurā es/mēs dzīvojam, uz kā ir/bija balstīta ,Pašcieņa-Pašvērtējums,” Laimes sajūta”.
Es vienmēr esmu bijusi pretstāvē ar kautko, jo es nevaru būt pati labākā, salīdzinot ar to, kas man ir pašcieņas, pašvērtējuma kritērijs.
Bet, no visiem pasaules iedzīvotājiem, loģiski ka es nevaru būt pati labākā. Un es viļos pašcieņas pieņēmumos, atkal un atkal, tas nebeidzami atkārtojas. Pazeminās pašcieņa, pašvērtība. Pamati no kā mēra sevi, pa cik es nevaru tos pāraugt, Es, krītu ar vien zemāk un zemāk. Sev uzlikto cenu, kas es esmu, ko es esmu iemācījusies, un kā es izpildu, un pielāgojos, citu uzliktām pašvērtības normām. Vai noniecināt sevi par kļūdām kas neizdodas atbilstoši “laimes likumiem”.
Te rodas iekšējie jautājumi.
- Par ko tad lai es sevi cienu?
- Kur ir mana pašcieņa?
- ”Es nezinu par ko lai es sevi cienu?
- Es nezinu uz kā balstās mans pašvērtējums?
- Es nezinu kur es eju, ko es gribu?
- Priekš kam es vispār šajā Zemē esmu piedzimusi.
- Par ko man sevi cienīt?
Vecās pašcieņas vērtības skala kautkā man neder Jauno es nezinu, bet tikai nojaušu.
Nākamais apziņas posms ir sevis vainošana, un kauns par savas dzīves izniekošanu, vispār par to ka es pasaulē ienācu
Domu sprādziens
Šis laiks ir par to ka vienas patiesības vairs nedarbojas uz tās vairs nevar uzbūvēt laimi.
Un citas enerģijas kas ienāk, ir tikai nojausma ka ir kāds jauns mehānisms kas manī pašā akumulē, iedod tās sajūtas, jeb tādas sajūtas, kas vainagojas domās, darbībā, radot pašcieņa uz iekšējo sajūtu principiem.
Uzdodot sev jautājumus:
- Kā es, sevi vērtēju?
- No kādas prizmas, skatu punkta es skatos uz sevi?
Lai sevi cienītu, nav vajadzīgi visi ārējie “mērinstrumenti”. Tam ir vajadzīga, noskaņošanās uz sevi, savām sajūtām. Vērtību skala, mērot pēc savām sajūtām. Un to kas ietver, manas sajūtas. Pašcieņai ir svarīgi lai vienošanās būtu starp prātu, ķermeni, sirdsbalsi. Savienošanās ar sevi, savām izkliedētām, dvēseles daļām, kuras ietver dažādās personības daļu atgūšanas, ieraudzīšanu, vietas iedošanu savā dzīvē.
Apzinoties kopību sevī. Kad prāts saka, ķermenis atsaucas, sirsniņa priekā notrīs.
Un/vai citādi sirds balss(intuīcija) caur prātu(domām) runā un ķermenis, seko impulsies.
Šodien pašcieņa ir par to, kā sevi, kā puzli salikt atpakaļ, pilnveidot uz savu sajūtu impulsiem, kas neizslēdz vajadzību iedvesmoties no vides, cilvēkiem, citu veiksmes stāstiem. Bet ieklausoties sevī, ko es no tā gribu piedzīvot, un gūt labas sajūtas. Tas ir par to ko es gribu, kas man patīk? Pats galvenais kā es tajā jūtos?
Kā sevi var vienkārši piefiksēt.
Ko es domāju, kā jūtos kad eju gulēt?Ar kādām sajūtam, fiziskā ķermeņa sajūtām, domām es pamostos? Kas ir manā galvā, kā es par to jūtos? Ko sirds(intuīcija) man saka?
Un pēc kādiem principiem, es savus impusus kas ir ar mīnuss zīmi, vēršu sev par labu? Kur es ņemu informāciju? Vai atkal pa vecam, ārējā vidē? Kur kāds ir uzrakstījis savus unikālos principus un es tiem akli sekoju. Vai veidojot savus principus, ieklausoties ķermenī, vērojot to, jūtot ko saka mana griba, vai es spēju vienoties, savienoties savās vajadzībās starp prātu jūtām gribu, un ķermenis viegli atsaucas? Un ar laiku es jūtu Pašcieņu, cieņu pret sevi.
Raksta:Melita Januša-Rauba