Kolēģu apraksts- kas ir Sistēmiskie sakartojumi.
Sistēmas likumi.
Dzimtas sistēma ir dzīvs organisms, kurā mīt cilvēki un atmiņas par cilvēkiem, viņu likteņiem un paveiktajiem darbiem, piedzīvotajiem un pārdzīvotajiem notikumiem. Tā ir energo - informatīvā struktūra, kura ietver sevī dzīvus cilvēkus. Kā jau katra sistēma, tā ietekmē cilvēku, bet patiesība ir tāda, ka sistēma nevar pastāvēt bez cilvēkiem un cilvēki ir tieši tie, kuri var mainīt un ietekmēt sistēmu.
Dvēsele, ienākot Zemes telpā, izvēlās sev konkrētu dzimtu kurā piedzimt, tādā veidā nodrošinot sev attīstību un pilnveidošanos. Lai sistēma varētu pastāvēt tai ir jānodrošina enerģētiskā plūsma. Tajā ir jābūt konkrētai kārtībai un noteikumiem vai principiem pēc kuriem viņa var pastāvēt un attīstīties.
Dzimtas sistēmas pamata likumi ir:
1. Piederības likums
2. Hierarhijas likums
3. Balansa likums
4. Esības likums
Bieži vien šajos četros likumos ir daudz pārkāpumu un ir jāveic milzum daudz korekciju, lai tos atjaunotu.
Ka jau katrai sistēmai tai ir savs ritms, sava pēctecība un atkārtojamība. Sistēmas enerģētikas pamatā ir enerģētiskie uzlādējumi, kuri ir izveidojušies dažādu notikumu, cilvēku emocionālo pārdzīvojumu veidā. Enerģētiskais fons veido notikuma enerģētisko komponenti, kura ir ar noteiktu + vai - uzlādējumu, notikuma enerģētiskais nospiedums.
Likumu pārkāpšana un neievērošana noved pie enerģētisko plūsmu disbalansa vai sasprūduma. Vai vispār izjauc visu kārtību. Izdzīvošana un eksistences saglabāšana ir katras sistēmas uzdevums. Dzimtas sistēmā tāpat kā jebkurā sistēmā ir sākums, tikai to nevar izmērāmi apjaust, jo senču būšana ir vienlīdzīga ar cilvēka kā apzinātas būtnes rašanos. Tā nav tikai viena vai vairākas paaudzes. To ir daudz. Un par daudzām mēs neko nezinām.
Dzimtā ir dažādas dinamikas. Likumu neievērošana un izjaukšana rada haosu. Rada haosu attiecībās, nesapratni, neziņu, jucekli starp bērniem un pieaugušajiem. Izmainās līdzsvars un balanss, Lielu lomu dzimtas sistēmas attīstībā un enerģētikā spēlē noslēpumi un izstumšana, atteikšanās no kāda cilvēka viņa nepieņemamas rīcības dēļ.
Kā izradās mēs visi dzimtas sistēma esam savienoti neredzamām enerģētiskām saitēm, kā zirnekļu tīklā un mūsu enerģija caur dažādām dinamikām var aizplūst no mums prom. Pat liela lojalitātē pret kādu no dzimtas cilvēks var neizdzīvot savu likteni.
Dzimtas sistēma ir spēcīga un viņā pat ir sava apziņa un sirdsapziņa, kaut kas augstāks par katra cilvēka ka indivīda sirdsapziņu un apziņu. Tās pārstāvju galvenais uzdevums ir izdzīvot un nodot dzīvības enerģiju tālāk pēctečiem par jebkuru cenu.
Jāņem vērā arī tas, ka katrai paaudzei ir savs laikmets, savi uzdevumi. Laikam atbilstoša vieta telpa un resursi. Kas derēja vienai paaudzei, tas var nederēt citai. Attīstība, mainīgums ir pārmaiņa ir tas ko nodrošina apkārtējā vide un sistēmai ir jāmainās līdzi. Katrā dzimtas sistēmā ir savas tradīcijas un sava individuāla vide, tas ir tas, kas neapzināti pretojās pārmaiņām, jo nodrošina pēctecības piederību.
Galvenā dzimtas sistēmas lomas un tas, ko arī cilvēki, katrs no pēctečiem grib saņemt ir enerģētiskā plūsma vai dzimtas spēks. Bieži tā ir tikai ilūzija. Ja dzimtas likumi netiek ievēroti, tad enerģija neplūst vispār vai plūst pretējā virzienā no jaunākajiem dzimtas pārstāvjiem pie vecākajiem, tādā veidā sastopoties ar dzimtas sistēmas iznīkšanu un nāvi.
Caur dziļu cieņu, izpratni, savu un senču pieaugšanu, apzināšanos un atdzīšanu to visu var izprast un sakārtot pašam priekš sevis, atdzīstot savu sāpi, taisnību un patiesību.
Piederības likums:
Cilvēks ir sociāla būtne un lielāka vai mazākā mērā viņam ir svarīga piederība. Piederība garantē identificēšanos, lai iegūtu informāciju par sevi, par to, kas es esmu un uz kurieni eju.
Katrs, kurš ir ienācis dzimtas sistēmā, paliek sistēmā un viņam sistēmā ir sava vieta un savs vārds, neskatoties uz to cik ilgu laiku viņš sistēma ir pavadījis un ko viņš savas dzīves laikā ir darījis.
Šī likuma pārkāpšana ir kāda izstumšana no sistēmas. Ja šo likumu pārkāpj, tā sekas gulstas uz citu sistēmas pārstāvju pleciem, pēctečiem, kuri neizdzīvo savu likteni. Katram ienākušajam dzimtas sistēmā ir savas tiesības, neatkarīgi no tā kādu dzīvi viņš ir nodzīvojis. Nav svarīgi cik ilgi, laika ziņā, pārstāvis ir pavadījis sistēmā, nodzīvojis garu uz skaistu mūžu, vai nomiris nepiedzimstot, nav svarīgi vai bijis labs, vai noziedznieks, varmāka, narkomāns, alkoholiķis, slepkava. Visiem sistēmā ir vieta.
Ir veidi, kā tiek pārkāpts piederības likums:
1. Pāragri miris bērns. Spontānais aborts, piedzimst miris bērns vai pāragri miris bērniņš. Sievietei, tas ir pārāk sāpīgi un daļa viņas dvēseles sastingst, nespējot pārciest zaudējuma sāpi. Vīrietis, bieži vien, pievienojās sievietes pozīcijai.
Ja sieviete ir pārtraukusi grūtniecību aborta veidā, tad šim bērniņam arī ir vieta dzimtas sistēmā. Bezapziņas līmenī sievietes dvēsele tik un tā atceras par šo bērniņu, un piesaistās nāvei. nedzimušam bērniņam ir tādas pašas tiesības ieņemt vietu dzimtas sistēmā kā dzimušam.
Kad sievietes enerģija un uzmanība zemapziņas līmenī ir pievērsta nedzimušajam, mirušajam bērnam, viņa nespēj izveidot dziļu kontaktu ar dzīvajiem, tad dzīvais bērniņš, pavisam neapzināti nostājas mirušā bērna vietā, jo tikai tādā veidā viņš var saņemt mātes uzmanību. Bērns atsakās no savas dzīves un likteņa par labu mirušajam.
Kā tas notiek sadzīviski. Cilvēkam ir sajūta, ka viņš nedzīvo savu dzīvi vai vienlaicīgi dzīvo vairāku cilvēku dzīves. dzīvē jūtās kā apmaldījies, nevar atrast savu vietu. Nevedās darbi. Visu laiku atliek savus darbus, savas intereses par labu kādam citam.
2. Ja sieviete ir ieņēmusi bērnu no cita vīrieša, neko nepasakot blakus esošajam partnerim par to un tas doma, ka ir īstais bērna tēvs. Bērna bioloģiskā tēva izslēgšana no sistēmas. Bērns, nezinot, ka viņam ir bioloģiskais tēvs, ar savu likteni sāk izpaust bioloģiskā tēva personības kvalitātes, kuru dēļ bioloģiskais tēvs netika atdzīts kā tēvs. Bērns ar savu uzvedību, izvēlēm, veidos tādas dzīves situācijas, kas būs līdzīgas izstumtā tēva rīcībai.
3. Izstumtie ar nepiedienīgu uzvedību, tādi, par kuriem pārējiem dzimtas pārstāvjiem ir kauns, dzimtas melnās avis. (alkoholiķi, narkomāni, zagļi, slepkavas, varmākas, nodevēji, tie, kuri ir dzimtas kauna traipi).
Cilvēka liktenis ir noniecināts, viņam netiek izrādīta cieņa.
Cilvēka vārds ir viņa piederības apliecinājums sistēmai.
Ja kāds no dzimtas sistēmas tiek izstumts, tad kāds cits pārņem izstumta cilvēka likteni un visbiezāk tie ir tie, kuri pēdējie ienāk sistēmā.
Katra cilvēka dzīvei un liktenim ir vērtība un nevienam nav tiesību to noniecināt vai necienīt.
Bieži mēs šos likumu pārkāpjam pat nezinot, ka tā darām. Tas var notikt brīdī, kad vecāki šķiras un mamma vai tētis aizliedz bērnam mīlēt otru vecāku. Bērns tiek nolikts dilemmas priekšā, lai ko viņš nedarītu, kāds no vecākiem viņu nosodīs un patiesība ir tāda, ka abi.
Bieži vien pieaugušie ar savu rīcību pat nenojauš, ko viņi nodara bērna dvēselei. Bērnam kaut ka ir jāizdzīvo un var gadīties pat tā, ka viņš atsakās pats no sevis.
Dzimtas sistēma ir sarežģīts veidojums, kurā ir dažādu cilvēku attiecību radītas dinamikas.
Hierarhijas likums:
Hierarhijas likums ir tas, kurš dzimtas sistēmā uztur kārtību. Enerģijas upe tek no augšas uz leju. Enerģija no vecākās paaudzes, pieaugušajiem, tiek nodota bērniem. Bet vai tā patiesībā ir. Šis ir tas likuma pārkāpums ar kuru visbiežāk sastopos ģimenes sistēmā.
Tas, kurš sistēmā ir ienācis pirmais, tas ir galvenais un tam ir lielākas pilnvaras. Tas, kurš ir jaunāks saņem vairāk resursus.
Šie ir dzīvības nodrošināšanas un izaugsmes noteikumi. Lielākie - vecākie dod, jaunākie - mazākie ņem. Lielākie, vecākie saņem labāko, jo viņi ir stiprāki, viņiem ir lielāka pieredze. Tā kā viņiem ir lielāka pieredze, viņus godā, kā vecākos, jo viņi dod jaunākajiem, nodrošina tos ar resursiem. Jaunākie tikai ņem, aug, piepildās ar resursu līdz brīdim, kad ir saņēmuši kritisko masu un paši var atdalīties un būt patstāvīgi. Dzimtas sistēmā jaunās paaudzes atdalīšanās notiek vecumā no 18 - 21 gadam, tas ir vecums, kad nomainās paaudzes un bērns ir saņēmis pietiekoši daudz resursa, lai dotos pieaugušo dzīvē. Tas tāpat kā dabā, auglis sākumā ņem, lai pieaugtu liels un nobriestu, tad kļūst par augsni sēklai. Kokam ir saknes un ar savām saknēm, tas baro augli.
Visi bērni ir savu vecāku bērni, dalās tikai paaudzēs un visiem bērniem ir vienādas tiesības. Vienas paaudzes bērniem visiem vienādi ir jāsaņem resurss. Likuma pārkāpums rodas tad, ja kāds no bērniem tiek uzskatīts par prioritāru.
Tad, kad kāds no bērniem kļūst vecāks, pieaugušāks, uzņemas vairāk atbildību vai viņam tiek deleģēta lielāka atbildība, piešķirta vecāka loma. Viņš kļūst par tādu tā kā oderi starp vecākiem un jaunākajiem brāļiem un māsām. Bērns neapzināti kļūst lielāks par vecākiem. Tas gadās bieži, kad vecāki vecākajam bērnam uzliek pienākumus rūpēties par jaunākajiem māsām un brāļiem, mājsaimniecības pienākumus, atbildību. Vecāki iet darbā, pelna naudu, uzskatot to par savu galveno dzīves uzdevumu.
Kad kāds no bērniem kļūst lielāks par vecākiem, viņš it ka adoptē savus vecākus, sāk par viņiem rūpēties vecāki enerģētiska līmenī kļūst nevarīgi, vājāki, vārgāki par saviem bērniem. Vecākiem tas ir izdevīgi un bērns jūtās pārāks.
Tāda situācija arī var uzveidoties, ja bērnam ir psiholoģiski nestabili vecāki, pārāk emocionāli vai vispār nav gatavi emocionāli reaģēt un jebkura bērnu emocija viņos rada stresu. Bērns agri kļūst patstāvīgs, neatkarīgs no vecākiem. Bērns cenšas būt labs, lai izdzīvotu rūpējās par vecāku komforta zonu un no resursu ņēmēja kļūst par resursa devēju. Tas ir vienīgais veids, lai izdzīvotu. Tas rezultātā noved pie tā, ka vecāki savā bērnā saskata ideālo mammu un tēti. Bērns savā naivuma ir dāsns, viņam liekās, ka vecāki viņu mīl, bet patiesība ir tāda, ka viņš mīl vecākus un dod viņiem vairāk kā saņem pretī.
Visbiežāk vecāki atdod bērnam to, ko viņiem pašiem ir grūti nest, to ar ko viņi paši netiek galā. Daudzās kultūrās, tas ir pieņemts, ka bēŗnus rada, lai vecumdienās būtu kāds, kurš padod glāzi ūdens. Tā ir smaga dinamika. Bērniem pieaugot, vecāki sāk manipulēt un bērns nevar aiziet no sistēmas, lai veidotu savu ģimeni.
Tā ir pēdējā laika bieža parādība, ka, jau pieaudzis bērns nevar aiziet prom no vecākiem, jo bērns ir kļuvis darba spējīgs un uzskata par pienākumu rūpēties par vecākiem un vecāki to arī pieprasa. Uz to ir smagi skatīties, bet to var sakārtot un dzīvot savu dzīvi, konstatējot, ka vecāki nemaz nav tik veci un ar visu savā dzīvē var tikt gala paši.
Kādas tad ir galvenās pazīmes sadzīvē, kas norāda uz šī likuma pārkāpumu.
Cilvēks jau pieaugušā vecumā no 18 - vēl dzīvo pie vecākiem.
Ja dzīvo atsevišķi nevar izveidot patstāvīgas attiecības;
Ja ir patstāvīgas attiecības un sava ģimene, tik uz tā viņa uzmanības centra ir vecāki:
Cilvēkam sadzīvē ir patstāvīgs nogurums un nav spēka:
Cilvēks var izveidot ģimeni, attiecības, bet var negribēt radīt savus bērnus;
Sarunās ar klientu var konstatēt, ka bērns ir vecākam partnera lomā;
Cilvēks uzņemas pāratbildību, viņam visu laiku gribās par kādu rūpēties;
Kad bērns izveidota sistēma nevar radīt savu pēcnācēju (neauglība)
Cilvēks nejūt savas pamatvajadzības, viņam nav saiknes ar sevi;
Nodzīvojot līdz 50 gadu vecumam, konstatē, ka ir viens, nav izveidojis savu ģimenes sistēmu un ir vīlies dzīvē;
Paliek bezpalīdzīgs, kad nomirst vecāki, jo pazudusi visa viņa dzīves jēga;
Ilgi sēro, skumst, rodas depresija pēc vecāku nāves;
Alkoholisma problēmas, narkomānija;
Un vēl daudz kas cits, kas padara pieaugušu vecāku par bērnu.
Veidojās nepareizi, izkropļoti dzīves scenāriji, kur bērni realizē vecāku sapņus un mērķus, vecāku sapņus. Jaunai sistēmai nav spēka dzīvot, nav enerģijas.
Var būt tā, ka cilvēks dzīves gaitā attopas pie sasitas siles, viņam nekā nav. Tas ir smags dzīves trieciens, bet dažreiz tieši šādi notikumi spēj pārorientēt cilvēku uz sevi, dot jaunu iespēju darīt citādāk. Viena no patoloģijām, kas valda sabiedrībā ir uzskats, ja cilvēks rūpējās vispirms par savām pamatvajadzībām un tikai pēc tam par citiem ir, ka viņš ir egoists.
EGO tas ir cilvēka energo - informatīvais lauks. Ir pavisam 12 ego funkcijas, un 7 cilvēka psihes attīstības līmeņi un posmi, kuri nodrošina cilvēkam pilnvērtīgu personības attīstību, dzīvi un integrēšanos sabiedrībā, sociālajā vidē. Lielāko tiesu tās viss ir traumēts un izkropļots.
Vecāki atrodas aiz bērna un ir bērna stiprais balsts. Dzimtas sistēmā aiz cilvēka stāv dzimtas paaudzes, dzimtas spēks, dzimtas enerģija plūst no vecāka pie jaunākā, bet vai patiesībā tas tā ir?
Bērns ar cieņu skatās uz saviem vecākiem, uz saviem senčiem, saņemot viņu svētību, atbalstu, labvēlību, resursu, enerģiju, zināšanas.
Palīdzībai vecākiem būtu jābūt no pateicības pozīcijas, paldies, ka jūs manī tik daudz ieguldījāt laika, līdzekļu, gudrības, ka man ir un es varu padalīties, ja redzu, ka fiziskajā līmenī jums iet grūti un paši ar kaut ko netiekat galā. Pateicoties jums man ir tik daudz.
Ja pieaudzis bērns dod aiz pienākuma, man tas ir jādara, vainas sajūtas, ka man ir vairāk kā vecākiem un es dzīvoju labāk, tad tas ir hierarhijas likuma pārkāpums.
Atjaunojot hierarhiju, enerģētisko plūsmu, cilvēks savā dzīvē var daudz ko sakārtot. It kā liekās, tas nav nekas īpašs, un es jau to visu zinu, bet pavisam kas cits, kad to sajūt, izprot un enerģētiski sakārto. Vai tas ir viegli izdarāms Ja un Nē. Tas niansēti ir ļoti smalki jājūt, jāizprot tie konteksti, kuros ir pārkāpums, pataloģija.
