Kas ir Sistēmiskie sakārtojumi

Sistēmiskais sakārtojums ir dzīvs grupas darbs.  Tas ir veids, kā ieraudzīt savu dzīvi patiesībā, no malas — ne tikai to, ko redz prāts, bet arī to, ko jūt sirds/sirdsapziņa. Arī nes dzimtas / dvēseles lauks un, protams, personīgā pieredze.  Katrs no mums dzīvo ne tikai savu dzīvi. Mēs izdzīvojam arī savu dzimtu nestos mantojumus.   Dzimtas neizrunātos stāstus.   Dzimtas “vajadzēja”, “nedrīkstēja”, “tā vienkārši ir” utt.   Un, protams, savas dzīves laikā uzkrātos paternu. Un ļoti bieži tas, kas mūs bremzē, nogurdina, sāpina vai neļauj iet uz priekšu, nav tikai par mums. Tas ir par piederību. Par mīlestību. Par lojalitāti sistēmai. Sistēmisko sakārtojumu galvenais uzdevums ir atjaunot mīlestības plūsmu — plūdumu no tiem, kas ir par mums lielāki un vecāki, uz tiem, kas ir par mums mazāki un jaunāki.

Ja šī plūsma ir traucēta, cilvēks bieži neapzināti sāk nest citu likteņus, stāv ne savā vietā, mēģina “izglābt” vecākus, partnerus vai dzimtu kopumā. Tad dzīvē parādās smagums, attiecību sarežģījumi, veselības jautājumi, finanšu plūsmas bloķēšanās vai sajūta, ka dzīvo ne savu dzīvi.

Sakārtojumā klienta situācija tiek izlikta telpā.

Nevis ar prātu — bet ar dvēseles kustību, kur cilvēka ķermeņa kustība, vārdi un uzvedība ļauj nolasīt un ieraudzīt situācijas patiesos faktus.

Ar dzīvu klātbūtni, sajūtām, emocijām un pilnīgu klātesamību.

Lauks parāda, kur ir cēlonis.

Tiek izvēlēti elementi, kas katrā konkrētajā situācijā ir būtiski — vecāki, vecvecāki, partneris, bērni, mērķis, slimība, darbs, nauda, notikums vai jebkurš cits sistēmas elements.

Šiem elementiem tiek izvēlēti aizvietotāji — reāli cilvēki no grupas, kuri uz laiku ieņem vietu klienta sistēmā.

Neviens neko nespēlē. Neviens neko neizdomā. Tas nav teātris, nav lomu spēle un nav emociju izspēle.

Sistēmiskais sakārtojums arī nav ezotēriska prakse, lai gan sakārtojuma laukā mēdz parādīties simboliski un rituāli elementi. Tie netiek veidoti mākslīgi — tie rodas dabiski no paša lauka, kad sistēma sāk kustēties pretī līdzsvaram.

Sakārtojums ir cieši saistīts ar cilvēka reālo dzīves pieredzi un to, kas dažādos līmeņos līdz šim nav bijis ieraudzīts, atzīts vai integrēts kā daļa no lielākas sistēmas. Klientam skatoties uz savu sakārtojumu no malas, sakārtojumā notiekošais nonāk apziņā. Kļūst redzams tas modelis, kurā cilvēks dzīvo — kā viņš stāv attiecībās, dzimtā, darbā, dzīvē kopumā. Bieži pēkšņi kļūst skaidrs, kāpēc tiek pieņemtas konkrētas izvēles, kāpēc atkārtojas noteikti scenāriji, kāpēc ir grūti iet uz priekšu vai noturēt to, kas jau ir. Sakārtojumi nedod gatavus risinājumus.  Tie dod ieskatu — un tieši tas ir sākums pārmaiņām.  Kad sistēmā tiek atzīts viss, kas tai pieder — arī izslēgtie, neatzītie, noliegtie cilvēki un notikumi, lielās jūtas, reizēm pat no laikiem pirms paša klienta dzimšanas, kā arī no iepriekšējām dzīvēm — spriedze sāk mazināties. Mīlestības plūsma atjaunojas. Un cilvēks var ieņemt savu vietu dzīvē.  Jo tad, kad cilvēks stāv savā vietā, dzīve pati sāk kustēties. Atjaunojas mīlestības plūsma, enerģija tiek saņemta.

Sakārtojumu vadītāja — Melita Januša-Rauba

Darbā esmu no 2018. gada, un, kā savos personīgajos krīzes brīžos saku — neatlaiž mani no darba, lai cik man dažādi ietu.  Jo labs sakārtojumu vadītājs var aizvest jūs tik tālu un dziļi, cik pats ir bijis. Savas praktiskās zināšanas esmu apguvusi Latvijā pie dažādiem spēcīgiem sistēmisko sakārtojumu vadītājiem. Izglītības dokuments saņemts Saskarsmē. Bet lielāko mācību daļu esmu saņēmusi Dzīves skolā.  Tāpēc droši varu teikt — neatlaiž mani no darba, un es turpinu strādāt. Utopiski ticot, ka mīlestības plūsmu ir iespējams atjaunot pēc iespējas plašāk.  Mēs taču visi esam krāsainiem dzīpariem saistīti.