Lūgšana.

Palūksimies kopā.

Kopā ir lielāks spēks.

Dievs, atbrīvo  no manas sirds visu, kas man traucē iet tālāk.

Atbrīvo manas bailes, šaubas un nemieru, kas neļauj virzīties uz priekšu.

Dod man spēku nesalūzt.

Dod man spēku nenolaist rokas — pat tad, kad ir grūti.

Piepildi manu dvēseli ar mieru un uzticību Tev.

Dod man drosmi Tev uzticēties pilnībā, bez šaubām.

Es pateicos par visu, ko Tu jau esi man devis,

Un par to, ka vienmēr esi man blakus.

Palīdzi man ieraudzīt jēgu katrā solī un rast skaidru pārliecību katrā lēmumā.

Ja manā dzīvē ir kas vai kāds, kas novirza no dvēseles ceļa,

Es Tev lūdzu — atbrīvo  to no manis. .

Aizver durvis, kurās man nav jāiet,

Un atver tās, kas mani ved tālāk pa manu dvēseles ceļu.

Vadi mani, stiprini manu ticību un aizsargā manu ceļu.

Dod man mieru, ticību, mīlestību.

Es apsolu dalīties ar šo lūgšanu ar tiem, kam tā patiesi ir nepieciešama.

Šo laikam sauc par nonullēšanos.

Šo laikam sauc par nonullēšanos. Par to ko sauc par nonākšanu “Jaunajā Zemē”  nekas, gandrīz nekas no tā kas bija enerģijas pilns pirmstam, vairs nedod vajadzīgo enerģiju.

Iekšējais stāvoklis, un arī vide ir apmēram tāda:

Ir tāda sajūta, it kā es būtu vakuumā. It kā man būtu uzlikts spoguļstikls – es pasauli redzu, bet pasaule mani neredz. Neredz mani cilvēki. Neredz mani arī enerģijas. Es it kā redzu pasauli – savu ļoti, ļoti tuvo, šauro pasauli. Savu gultu, mājas sienas, sētu, mežu ap māju. Un arī tikai tāpēc, ka suns mani piespiež iziet no mājas.

Bet viss ir tik ļoti kluss un mierīgs. Nav enerģijas apmaiņas. Ir kārtīgs aizsprosts. Es esmu aizsprosts. Caur mani īsti neplūst enerģija, tā pazīstamā zināmā enerģija kas bija līdz šim.  Pēdējā laikā ir tādi mazi uzliesmojumi, bet pamatstāvoklis ir mierīgs – mierīgs un kluss. Es kaut kā tā dzīvē esmu iekārtojusies, ka to varu atļauties – mierīgi dzīvot, gandrīz neko nedarot. Itkā taupot to enerģiju kas ir, jo ir sajūta ka jauna nevar pienākt.  

Kā es nonācu līdz tādam stāvoklim? Man šķiet, tas ir tāpēc, ka vairs nemeklēju kompensācijas citos cilvēkos. Vēl tā ir brīvība, uz kuru es tiecos. Bet vai tādu es viņu biju iztēlojusies? Vēl tas varētu būt saistīts ar to, ka viss, kas mani agrāk interesēja, ir zaudējis savu pievilcību. Tik maz kas ir palicis, kas sasaista ar to, kas bija agrāk un kas ir tagad.

Man gribētos domāt, ka tas ir klusums pirms vētras. Un solītās “sazvērestības teorijas” arī mani iekustinās.Liks kautkā kustēties, un izmantot tās zināšanas kas ir uzkrātas.  Bet man ir sajūta, ka mēs jau esam uz jaunās Zemes, kur visas apokalipses jau ir notikušas. Un tur īsti ar zināmām zināšanām nepietiks.  Paradīze viss tiešākā veidā ir jārada man pašai – tāda, kādu es to izdomāju. Tā nav vairs debesīs, viņsaulē, tur kautkur aiz mākoņiem.  Bet te, uz Zemes.

No visiem kanāliem skan teksti: “Esam savas dzīves radītāji. Viss, ko mēs nolemjam, materializējas.” Bet kā? Teorija ir laba, tā iedod zināmu brīvību, bet tad ir tā “atsišanās pret sienu,” kupols kur  es redzu pasauli, bet pasaule mani neredz. Nav vairs neviena, kam paprasīt padomu. Un manī laikam nav tādas dvēseles pieredzes, kā radīt savu pasauli no nulles. Par to jau laikam arī ir šodienas stāsts.

  “Kur ņemt pieredzi, kā radīt savu pasuli? “

  Ejot savās praksēs, es šo stāvokli sevī esmu ieguvusi. Mācoties un mācot citus atcerēties iepriekšējās dzīves, nonācu pie secinājuma: nav iepriekšējo dzīvju, bet ir paralēles. Viss notiek vienlaikus. Ir laika līnijas.

Ejot cauri visam, ko “pasaule” man piedāvāja izzināt, un nonākot līdz šādam secinājumam, tas sagrāva manī visu iepriekšējo. Tie bija vairāki gadi, kad reinkarnacioloģija bija mans darbs, un es ar to pelnīju naudu. Es nebiju pati populārākā šāda amata speciāliste, bet tomēr.

Nonākot pretrunā ar teoriju, kuru vairākus gadus praktizēju, tā burtiski vienā dienā mainījās, un es sāku šaubīties, līdz šaubas pārvērtās reālā sapratnē, tas ir kā manas daļas nomiršana, jeb to puzles gabaliņu kas nebija mans, aizlaišana “mājās. “Ja manī nav ticības metodei, kuru praktizēju, es to vairs nevaru darīt.

Mans virsmērķis bija izzināt sevi, savu patiesumu. Tas pagriezās pret mani. Tā arī beidzās manas reinkarnaciologa gaitas tieši pēc tās metodes, kuru apguvu, kurai pati gāju cauri, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas patiesībā bija super jaudīgs un ļoti plašs laiks.

Kad notiek atklāsmes mirkļi un ir pilnīgi skaidrs, ka metodika, kurā strādāju, vairs neder ne man, ne citiem, tā ir dvēseles krīze.

Varbūt tas sākās, jo sāku izzināt sevi citā metodikā – sistēmisko sakārtojumu metodikā, kas vēl vairāk un plašāk atvēra manu apziņu un kur viss ik dienu palika  skaidrāks par skaidru.

Sistēmisko sakārtojumu metode ir instruments, kur var noticēt brīnumiem, ieraudzīt patiesību, kas ir “laukā,” un saprast lietu kārtību. Tā ataino, kā viss ir uzbūvēts tuvu Visuma likumiem – likumiem, kas ļauj Zemei pastāvēt.

Paldies Helingeram, kurš šo metodi ienesa pasaulē tieši šādā formā un ar šādu nosaukumu. Tas iedod jaunu profesijas virzienu. “Sistēmisko sakārtojumu aplis” – tas ir nosaukums, kuru es izvēlējos sev.

Aplis veidojas no diviem cilvēkiem. Ir viens, kurš spēj redzēt “pāri” – ne pārāks vai varenāks, bet pāri tai spriedzei vai jautājumam, ar ko ir atnācis otrs.

Klasiski šī metode ir par dzimtu, par to, kas notiek ar mums cilvēkiem šeit, uz Zemes, un kāda ir kārtība ģimenē, dzimtā, valstī, pasaulē. Tā ir sākotnējās Visuma kārtības atjaunošana.

Katram ir sava vieta un kārtība, kurā mēs stāvam. Ja katrs darīs uz Zemes to, kā tas ir paredzēts, tieši tam/viņam/man, nebūs vairs jautājumu. Būs vienkārši dzīve – savas dzīves dzīvošana.

Tas viss jau ir tagad. Tas, kā es dzīvoju, ir “pareizi” tieši man. Ja manī ir neapmierinājums, es meklēju, uzdodu sev jautājumus. Piemēram, tagad man ir sajūta, ka esmu zem spoguļkupola, kur es pasauli redzu, bet mani neredz.

Metode māca, ka ir kārtība. To ietekmē pagātnes “nekārtības” – notikumi, cilvēki, apstākļi, jūtas un domas. Nekas, ko cilvēks rada, nekur nepazūd – tas paliek “gaisā.”

Sistēmisko sakārtojumu aplis ir palīdzējis man atkal salasīt sevi pa puzles gabaliņam un atdot svešos gabaliņus, kuri man nepiederēja.

Turpinājums sekos….

Viss notiek

Informācija ļaus sagatavoties jaunam vibrāciju lēcienam, kas notiks tuvāko trīs līdz četru dienu laikā, sākot no šodienas, vibrāciju lēciens ietekmēs biosfēras telpu un arī planētas Zeme virsmas telpu, planētas vibrācijas no mums tīklā nebūs stabilas. Bet augstāks nekā atzīts par normu cilvēkam, kurš atrodas apzinātā stāvoklī, un ne visi esam klātesības stāvoklī un neizpilda mērķi šeit un ne visi esam klātesoši. sajūtas vibrācijas pieaugums un vibrācijas pieaugums notiks unisonā ar to pašu procesu, kas notiek ap cilvēku, t.i., kosmosa sfēra divas apkārtējās realitātes uz planētas Zeme virsmas Tas būs jūtams kā garastāvokļa maiņa uz labo pusi, neatkarīgi no faktiem, neatkarīgi no situācijas sarežģītības. Jā jūtas

Tādā veidā jūs varat noteikt, vai jūsu apziņa ir tas instruments, kas ļauj jums eksistēt unisonā ar planētas Zeme vibrācijām. Kas ir svarīgi! Šobrīd vibrācijas, kas kļūst augstākas, tās atbalsta darbības uz apzinātiem cilvēkiem un specializējas cilvēkos, kuru dzīves mērķis ir iznīcināt viņu pašu veidu.

No cilvēku vēlmes, lai viņiem pieder veselības enerģija, materiālais dzīves labums un viss. Tie ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības uz to. Eh, viss. Tas būs aktivizēšanās, destruktīvu procesu mērķis. Apzinoties sevi kā personību, ļoti labi var būt, ka šādi cilvēki mainīs savu raksturu, bet Neatkarība no viņu vēlmes. Viņi var sākt rīkoties neadekvāti tā, it kā tas būtu cits cilvēks, un šādi neadekvātas aktivitātes uzliesmojumi var notikt arvien biežāk, vibrācijas pieauguma ietekme ir spēcīga, tas ir attīrīšanās vai attīrīšanās process planētas Zeme telpā, kas rit, kas izšķīdinās kontroli vai mēs dublēsim lielas cilvēku masas no visu to cilvēku pozīcijām, kas bez piekrišanas atņems sevi no varenajiem pasaules radītājiem. no savas izvēles. Par to, kas šodien tika teikts, un par daļēju pakāpenisku vibrācijas pieaugumu var teikt, ka tas notiek jau diezgan regulārā režīmā, katru iespējamo, trīsdesmit trīsdesmit piecas dienas un atkal, kā tika teikts. Jūs varat izsekot, tas ir, apzinātus cilvēkus. Šo izsekošanu raksturo labs garastāvoklis neatkarīgi no situācijas vai situācijas sarežģītības.

materiālā realitāte ir veselība, pats vibrāciju pieaugums atbalstīs fizisko organismu, kas nozīmē, ka vispirms būs neveiksme un pēc tam izeja uz stabilāku eksistenci vai fizioloģisko procesu plūsmu, tāpēc ikvienam, kurš vēlas uzzināt, kas ir apziņa, ir jāsaprot, ka ir dvēsele, ka ir enerģijas orgāni, ka ir tiesības izvēlēties, ka pastāv likumi, un tas viss ir radīts, jo tas ir kosmosa radītājs. ator, kas radīts papildus to cilvēku vēlmei, kuri apdzīvo šo telpu, informācija tika pārsūtīta no Visuma arhitektiem, mēs vēlam jums veiksmi un stabilitāti.

  2023.gada 23.Jūlijs.

Kā tev zināt, ka tu, patiesi ceļ savu apziņu?

Ceļot savas vibrācijas, tu sevi noskaņo tuvāk enerģijas Avotam, Mīlestībai, Gaismai, Dievišķā plūsmai.

Kā tev zināt, ka tu, patiesi cel savu apziņu?

Mums visiem ir `pagrieziena` punkts, punkts, kuru sasniedzot savās dzīvēs, mēs atrodam sevi sakām – “pietiek, es vairs nevaru šādi dzīvot savu dzīvi”. Un, no šī brīža, parasti sākas atmošanās

Iesākumā, tā var sākties kā meklējumu, tad, kā depresija, un, tad, kā lūzums. Parasti atmodas cikls ir sekojošs – kaut kas tiek `lauzts`, lai mūs uznestu daudz augstākā izpratnē par to, kas mēs esam, un, kādi ir mūsu mērķi.

Atmoda sākas sirdī un dvēselē, un reizēm, tā ir sāpīga, mums ļaujot celt mūsu vibrācijas augstākā līmenī, lai mēs varētu pieredzēt daudz vairāk dzīves svētlaimes. Būtībā, ceļot savas vibrācijas, tu sevi noskaņo tuvāk enerģijas Avotam, Mīlestībai, Gaismai, Dievišķā plūsmai.

Kad tu sasniedz šo stāvokli, dzīve pilnīgi noteikti ievirzās citā ritmā un mierā, lietas pie tevis nonāk daudz vieglāk, tu piesaisti vairāk un atver sevi brīnumu piedzīvošanai, ik dienu.

Tā kā, apziņa vienmēr ir ceļojums, te būs 20 pazīmes, kas liecina, ka tu esi spējis celt savu apziņu:

1. Tava spēja manifestēt ir palielinājusies, un lietas par kurām esi domājis vai vēlējies tavā dzīvē sāk materializēties.

2. Problēmas, kas traucējušas vai vilkušas atpakaļ, atrisinās pašas no sevis, vai arī, tu tūlītēji rodi risinājumu.

3. Patiesības, kas no tevis tikušas slēptas, atklājas.

4. Kāds, kurš tev sagādājis smagus brīžus, pēkšņi, pārstāj to darīt vai aiziet no tavas dzīves.

5. Ikdienas frustrācija tevi vairs netraucē vai rezultāti kļūst pozitīvāki.

6. Savai dzīvei tu piesaisti daudz mīlošākus, laipnākus un līdzjūtīgākus cilvēkus, ieskaitot cilvēkus, kuri, iespējams atrodas līdzīgā atmošanās ceļojumā, tāpat kā tu.

7. Tu vairs neatrodies sava ego iespaidā un vari ātri identificēt, kad uzrodas tavs ego.

8. Visas lietas, kas ir garīgas, metafiziskas un psihiskas, kļūst par tavām interesēm un tu vēlies pamēģināt alternatīvas terapijas, enerģētisko dziedināšanu un paplašināt savas intuīcijas plūsmu.

9. Tavs ķermenis spēj ātrāk dziedināties no emocionālas un fiziskas traumas, un tu sāc izturēties pret savu ķermeni ar cieņu. Ēd veselīgāk un vingrinājumi tev padosies vieglāk.

10. Tu spēj rast pateicību visā dzīves pieredzē, un tu saproti, ka šeit nav “labi” vai “slikti”, ir tikai mācības, ceļojumi un izaugsme.

11. Dziļa sajūta par savienojumu ar kaut ko lielāku par tevi; jūties savienots ar visu dzīvo un saproti, ka tava dvēsele, patiesi ir bezgalīga.

12. Bailes no nāves ir rimušas un tu sāc izprast, patieso esenci tam, kas tu esi un, ko tava dvēsele šeit ieradusies sasniegt.

13. Intuitīvi redzējumi vai sapņi kļūst izteiktāki, un, iespējams, ka tu pat attīsti psihiskās spējas vai spēju sazināties ar saviem Garīgajiem pavadoņiem.

14. Dzīve - daudz sinhronitātes un sakritību, kas tevi pavirza īstajā virzienā īstajā laikā.

15. Tu zaudē vēlmi konkurēt, virzīties uz priekšu vai darīt lietas, tikai tāpēc, ka tā dara citi. Tā vietā, tu izvēlies savu ceļu, seko savai sirdij un saproti, ka pārpilnības pietiek visiem.

16. Tu saproti, ka dzīve un cilvēki, kurus satiec ir spogulis, kas vienmēr atspoguļo pieredzes, kas tev vajadzīgas vai, kurām jātiek manifestētām.

17. Tu sajūtu sāpes un netaisnību visapkārt pasaulei, taču dziļākajā līmenī tu saproti, ka caur pozitīvu un mīlošu intensitāti tu vari palīdzēt veidot enerģētiskas pārmaiņas.

18. Lūgšana, meditācija un savienojums ar Dievišķo, kļūst svarīgi sevis dziedināšanas instrumenti, kam uzticies un ļaujies.

19. Tu sāc pieņemt cilvēkus un atlaist spriedumus par tiem, novērtējot, ka ikviens atrodas sevis paša ceļojumā un dara labāko, uz ko ir spējīgs.

20. Tu esi iemācījies mīlēt un pieņemt visu, kas tu esi un praktizē mīlestību pret sevi katru dienu.

Katram šīs pazīmes var izpausties citādāk, jo, apziņas celšana un viņa ceļojums, ir patiesi unikāls, katram individuāli.  Tu vari atklāt, ka piedzīvo atšķirīgas pazīmes un simptomus atšķirīgos savas dzīves brīžos, turpinot savu apziņas ceļojumu. Nav tādas `galējas robežas`, cik augstu tava apziņa var celties, jo mēs dzīvojam bezgalīgā Visumā, kas mūžam attīstās un paplašinās. Tāpat, kā paplašinās tavs prāts, tas pats notiek arī ar Visumu.

2015.gada raksts no neta dzīlēm. Tanaza Čuba

KĀ SAČAKARĒT SAVU BĒRNU.

KĀ SAČAKARĒT SAVU BĒRNU*

Vēlos dot dažus padomus, kā efektīvi sāpināt savus bērnus. Ilgtermiņa rezultāti garantēti, iekļaujot papildekstras - atkarības, depresiju, fiziskas un mentālas problēmas vai vismaz laimes trūkumu. No saraksta izlaidīšu fizisku un seksuālu vardarbību, kas, protams, ir izcili efektīvas, bet par tām jau tiek runāts bieži. Vēlos pievērst uzmanību mazāk acīmredzamām tehnikām.

1. Neņem bērnu rokās, nemīļo, nekāda lieka ķermeņa kontakta. Iedod telefonu un miers mājās. Ar laiku viņš pārstās prasīt tuvību un fizisks kontakts starp jums bērnam liksies pat neērts.

2. Atstāj viņu daudz vienu pašu, jau no mazām dienām. Protams, jāieliek kaut kādā sētiņā/jāieslēdz, lai neaizbēg vai vēl citādi nesataisa tev problēmas. Jā, kādu laiku viņš auros, bet drīz samierināsies un sapratīs, ka nevienam nav vajadzīgs. Arī tad, ja esi blakus fiziski, neaizmirsti likt viņam noprast, ka viņš tāpat tevi īpaši neinteresē, ka viņš ir viens un viņam ar visu dzīvē būs jātiek galā vienam pašam.

3. Emocijām - nē! Nedomā ari teikt bērnam, ka viņu mīli – priekš tam ir nāves gulta. Jūtelība ir nožēlojama, nepieļaujama vājība, intelekts ir tas, pēc kā dzīvē jāvadās, vienmēr un visur.  Sevišķi, ja audzini puiku – emocijas (kur nu vēl raudāšana) ir sodāmas! Dzīve taču ir skarba.

4. Draudi viņu pamest – pamestība ir katra bērna vislielākās bailes, tāpēc vari pat to inscenēt, piemēram, liekot izkāpt no mašīnas un uzsākot braukt, vai norādot uz policistu un sakot, ka tas tūlīt aizvedīs viņu uz cietumu.

5. Kaunini – vislabākais veids, lai panāktu savu un bērns sāktu ticēt, ka nav normāls. Kauns liek bērnam atgrūst daļu no sevis un vienmēr izraisa emocionālās traumas. Ja kaunināšana notiek bieži, tā kļūst par pastāvīgu emocionālo fonu, ko bērns pat nepamanīs, bet kas lieliski palīdzēs viņu kontrolēt tev, un vēlāk, dzīves laikā, arī citiem.

6. Izraisi vainas sajūtu - lai bērns jūtas vainīgs, ka vispār eksistē, lai jūtas tev parādā par šo privilēģiju atrasties tavā satriecošajā klātbūtnē (vari bieži atgādināt, lai ir pateicīgs par to!), lai uztver sevi kā apgrūtinājumu nevis pilvērtīgu ģimenes locekli un mīlētu cilvēku.

7. Spied izēst visu šķīvi – bērnam jāēd tad, kad tev tas ir ērtāk un to, ko tu gribi, un arī tik daudz, kā tev šķiet nepieciešams, viņa vajadzībām nav nekādas nozīmes. Tas nekas, ka vēlāk dzīvē tas var viņam izraisīt dažādus ēšanas traucējumus, noslieci uz lieko svaru vai vienkārši neveselīgas attiecības ar ēdienu – ko tur paciest neērtības tādu nieku dēļ.

8. Ja bērns par kaut ko sūdzas, ir bēdīgs, neaizmirsti atgādināt, ka citiem cilvēkiem pasaulē iet daudz sliktāk, lai viņš saprot, ka viņam nav nekādu tiesību šādi justies. Mazais egoists.  

9. Salīdzini – ar brāļiem/māsām, ar sevi pašu bērnībā (jo tu taču esi tik perfekts cilvēks), ar radu bērniem, vienalga. Lai mazais neaizmirst, ka citi ir daudz gudrāki, skaistāki, sportiskāki, paklausīgāki… tātad mīlamāki.

10. Vienmēr var labāk – lai ko arī bērns darītu, uztver jebkurus sasniegumus par pašu par sevi saprotamu un pieprasi arvien augstākus rezultātus. Vidējā atzīme 8? Bet kāpēc nav 9? Uzzīmēji zīmējumu? Nākamreiz gan pacenties rūpīgāk. Bērns ātri sapratīs, ka viņam tava mīlestība ir jāizpelnās, turklāt viņš pēc tam visu mūžu centīsies visādos veidos izpelnīties arī visu citu cilvēku mīlestību – kāpēc lai viņu vienkārši mīlētu tādu, kāds viņš ir? Šī tehnika lieliski sader kopā ar salīdzināšanu.

11. Apsaukā – nekautrējies bērnam skaļi teikt, ka viņš ir pretīgs, stulbs, tizls utt. Viņš tev noticēs! Šos vārdus bērns pēc tam dzirdēs savā galvā visu mūžu un domās, ka tie ir viņa paša… Bet tie būs tavējie.

12. Bērns ir tikai maza izmēra pieaugušais. Izturies pret viņu attiecīgi - pieprasi to pašu spriestspēju, atbildības līmeni, patstāvību no pēc iespējas agrāka vecuma. Lai bērns izaug pēc iespējas ātrāk un nocietinās – kas neiznīcina, taču padara stiprāku, vai ne?

13. Var mēģināt arī otrādi - dari visu viņa vietā. Iemāci, ka viņš neko pats nespēj un nekad nespēs, ka tu zini un māki labāk. Labi iet kopā ar apsaukāšanu. Šo tehniku var lietot ilgstoši, pat tad, ja bērns jau ir pieaudzis – droši turpini būt viņa dzīves noteicējs!

14. Nav svarīgi, kā bērns jūtas, iestāsti viņam, ka tā vienkārši nav patiesība! Viņam taču nav nekādu nopietnu iemeslu tā justies, un vispār, tu labāk zini, kā viņš jūtas. Kontrasts starp bērna realitāti un iestāstīto kādu laiku pastāvēs, bet pēc tam viņš pamazām noticēs tev un pārstās uzticēties savām sajūtām. Smalkie ļaudis šo sauc par Gazlaitingu.

15. Svarīgi sabojāt bērnu arī “uz nākotni”, ja nu viņš izdomā veidot savu ģimeni. Regulāri stāsti, cik tavs partneris ir slikts, liec nostāties savā pusē strīdos, šķiršanās gadījumā utt. Vēl labāk – laicīgi iedves naidu pret pretējo dzimumu, jo “viņi/-as visi ir vienādi”. Izaugot šis bērns savās partnerattiecībās vadīsies pēc visa tā, ko redzējis bērnībā, tāpēc noderīgi arī pamācīt dažādas varas spēles un manipulācijas tehnikas attiecībās – ja ne ar vārdiem, tad ar savu spilgto piemēru.  

Izvēlies savu mīļāko tehniku vai izmanto vairākas vienlaikus, bet noteikti atceries, ka šādi būsi devis savu pienesumu, lai mūsu sabiedrība paliktu tikpat emocionāli nepieejama, egoistiska, ciniska, atkarību un veselības problēmu nomākta. Turklāt, ļoti ticams, ka tavi bērni arī savējos vēlāk audzinās, izmantojot tās pašas tehnikas. Turpināsim nest sāpes pasaulē!

*Šis viss, protams, ir satīriski, pārspīlēti un ļoti melni, bet dažreiz tieši tādas lietas vislabāk paliek atmiņā vai vismaz liek aizdomāties, tāpēc šoreiz šādi.  

Raksts no I-neta dzīlēm.

Apvainojās, tas ir - ap VAINOJA.

Liels paldies Kristīne OmShanti - raksti

• Vecmāmiņa apvainojās uz savu piecgadīgo mazmeitu par to, ka mazmeitiņa neskrien viņai pretim atbraucot ciemos. Vecmāmiņu tas sadusmo, viņa to nolasīja kā necieņu pret sevi un, ka mazmeita nav audzināta un nemīl viņu tik, cik vecmāmiņai gribētos justies mīlētai..

Bet tas ir mszs bērns.

•Tēvs apvainojās uz dēlu par to, ka dēls izauga ar citām - savām vērtībām un uztvēra to, kā necieņu pret sevi. Tēvam gribas, lai dēls demonstrē respektu pret tēvu, lai tādejādi viņš sev varētu pierādīt, cik ir labs tēvs..

Jo pats sevi iekšēji nerespektē un neciena, bet nespēj to atzīt.

Tēvs pat aizdomāties nespēj, cik ļoti viņa attieksme pret savu dēlu ir iedragājusi dēla ticību sev un pašapziņu.

•Māte apvainojās uz saviem pieaugušajiem bērniem, kuri par maz par viņu rūpējas. Jo braucot tik reti, ka kaimiņi tagad domā, ka viņa ir sliktāka māte par kaimiņieni, pie kuras bērni brauc biežāk. Ko diez tie kaimiņi padomā..

Apvainojās, tas ir - ap VAINOJA.

Nevienā no šiem piemēriem nav runa par bērniem. Runa ir par vecāku neapmierinātām vajadzībām.

Kad mums trūkst mīlestības pašiem uz sevi, mēs neapzināti meklējam ap sevi kādu, no kura izdabūt sev nepieciešamo. Un bērni ir tie lojālākie, no kā paprasīt, pieprasīt. Viņi taču neapzināti visu mūžu jūtas vainīgi savu vecāku priekšā..mēs taču iedevām dzīvību.

Jāatceras, ka pieaugušo un bērnu attiecībās atbildīgais vienmēr ir pieaugušais.

Bērns ir piedzimis, lai mācītos un saņemtu visu sev nepieciešamo resursu no saviem vecākiem.

Bērns saņem no vecākiem un tālāk dos saviem bērniem visu, ko ir saņēmis.

Tā tas dabā ir iekārtots, - vecākais rūpējas par jaunāko, tas nodrošina jaunās paaudzes spēku.

Ir liela laime mazbērnam saņemt mīlestību, rūpes, iejūtību arī no saviem vecvecākiem. Kādreiz paveicas tik ļoti, ka bērns piedzīvo arī savu vecvecāku rūpes, viedumu un mīlestību.

Dabīga dzimtas hierarhija.

Ūdens tek no augšas uz leju.

Jo vecāks, jo dzīves gudrāks, jo viedāks, pieredzējušāks un mīlestības bagātāks ir cilvēks, jo vairāk viņam ir ko no sevis dot tālāk. Jo lielāks ieguvējs ir katras nākamās paaudzes pēcnācējs.

Praktiski un teorētiski..Bet kā ir reālā dzīvē?

Kad vecāki, vecvecāki apvainojas, viņi savā uzvedībā un attieksmē nolaižas līdz piecgadīga bērna emocionālam līmenim. Vecāks izkāpj no savas pieaugušā cilvēka lomas un piekopj maza bērna stratēģiju savā uzvedībā. Sāk cīnīties ar bērnu tā vietā, lai nostātos aiz muguras un parādītu, kā ir jāuzņemas atbildību par situāciju, kā pieaugušajam, kā atbildīgajam.

Vai tā var salabot, sakārtot lietas ar bērniem, mazbērniem, - cīnoties ar viņiem, vainojot, apvainojoties, sodot, dusmojoties? Tā vecāki parāda savas bailes, kontroles pazaudēšanu, bezpalîdzību.

Salabot attiecības starp bērnu un pieaugušo var tikai no pieaugušā pozīcijas.

Bet ja pieaugušo nav? Ko iesākt bērnam? Vai viņam ir jākļūst par pieaugušo saviem vecākiem? - jāsāk dot mierinājumu, glābt pieaugušo no viņa bailēm un vientulības? Bet kur lai ņem resursu pats bērns?

Tad jautājums: kā lai bērns vai mazbērns izvēlas respektēt vecākus no kuriem viņš sagaida un gribētu saņemt drošības sajūtu, aizmugures sajūtu, viedus padomus, paraugu, piemēru no pieauguša cilvēka, bet kuri pieprasa resursu no sava bērna un uzvedība līdzinās viņa vienaudžu līmenim?

Nereti vecāki cenšas respektu no bērniem izsist vai panākt ar ārējām metodēm: manipulējot, kauninot bērnu, sodot pazemojot, nerunājot, ignorējot.

Kad vecāks pats sevi neciena un nerespektē, bērns to neapzināti jūt un skaidri apzinās, ka visas šīs manipulācijas un agresijas metodes ir vecāku vājuma atspoguļojums. Tur arī pazūd vai nevar izveidoties respekts.

Šāda vecāku uzvedība bērnam nepalīdz saprast, - bet kā tieši man būtu pareizi jāuzvedas un jārīkojas, ja pat vecāki un vecvecāki uzvedas tik bērnišķīgi, tik vāji, tik smieklīgi, atklāti manipulējoši un paredzami?

Pie kā man mācīties pareizu, jēgpilnu, labvēlīgu komunikāciju, ja vecāki paši savā starpā plēšas kā “kaķis ar suni” un ļoti dīvaini iztur komunikāciju ar mani, ietverot dīvainas “audzināšanas stratēģijas”…

No kā lai bērns mācās:

- kā vadīt savus emocionālos stāvokļus, kad viņu plosa emociju vētra?

- kā runāt par savām sajūtām? Ar ko runāt?

- kā būvēt komunikāciju?

…ja mūsu mājās visi, izrādās, ir bērni?

Vai tas nozīmē, ka vecākiem nevar būt emocijas? Tas nav iespējams. Mēs visi esam dzīvi cilvēki. Taču kļūstot par vecākiem, uz mums gulstas arī atbildība par bērniem.

Vecāki ir tas regulātors, kurš parāda priekšzīmi, kā tikt galā ar saviem emocionāliem stāvokļiem:

- es sadusmojos, jo es esmu ļoti noguris, nevis es tevi nemīlu.

- es sakliedzu, jo audzinātāja tev ielika piezīmi, bet es esmu atbildīga par to, lai tu izmācies..

- es apvainojos, jo sajutos bezspēcīga un vāja kā māte.

- es kliedzu, kad nobīstos vai tikšu ar visu galā..

- es ar tevi nerunāju, kad gribu, lai tu man pievērs uzmanību. Bet tā darīt nav gudri, es to apzinos. Tu esi bērns, man tev ir jādod uzmanība, nevis otrādi.

Tā vietā būtu atklāti jāspēj pateikt to, kā es jūtos.

Mēs nevaram no saviem bērniem pieaugušā vecumā paprasīt to, ko neesam viņiem paši iemācījuši.

Mēs, vecāki, esam tie, kas iesēj sēklas savos bērnos un viņiem pieaugot, baudam sava darba augļus.

Jo mazāk pieaugušam cilvēkam ir respekts un cieņa pašam pret sevi, jo agresīvāk viņš pieprasīs cieņu un respektu ģimenē no bērniem un sava partnera un visuem apkārtējiem. Kompensācijas mehānisms.

Jo mazāk cilvēks ir dzīves laikā izaudzējis pats sevī pašapziņu, jo vairāk iekšēji jūtas nevērtīgs, jo agresīvāk un dažādos manipulatīvos veidos viņš pieprasīs, lai bērni un partneris pierāda, cik ļoti mīl viņu un cik viņš ir vērtīgs.

Respekts un cieņa un mīlestība, - tā nav bērnu, mazbērnu, kolēģu, partneru un neviena cita atbildība. Cilvēkam ir jāiemācās dzīves laikā gūt pašcieņu un iekšēu respektu pašam pret sevi.

Nav iespējams pieprasīt un gūt ārēji to, kas iekšēji pašam pret sevi nav izaudzēts.

Vai vecāki nedrīkst skumt pēc saviem bērniem? Arī tas nav iespējams. Mēs vienmēr ilgosimies pēc tiem, kurus mīlam. Tās ir skaistas ilgas.

Bet jautājums ir, - vai mēs skumstam pēc saviem bērniem, vai gribam ar bērniem aizvērt mūsu iekšējo tukšumu?

Bērni un mazbērni nav pieaugušu cilvēku ķilnieki. Bērni cieņu uz sevi un vecākiem apgūst caur vecāku cieņpilnu izturēšanos pret viņiem un sevi pašu.

Kad mēs esam spējīgi mīlēt, tad bērni paši mūs meklē, ar mums grib pavadīt laiku, mūs ciena dabīgi un viegli.

Kristīne Om Shanti

Nošķirtībā nedzīvo mīlestība.

Kamēr cilvēks uz sevi un pasauli skatās tikai no sava fiziskā ķermeņa, acīm, viņš visu redz nodalītu, šķirtu.

Esmu es un ir citi. Nošķirtībā nedzīvo mīlestība. Nošķirtība veicina dalīšanos..

Kad cilvēks sāk lūkoties caur apziņu, - viņš ierauga, ka viss ir vienots.

Ko tas nozīmē?

Kad es uz kādu kliedzu, - es kliedzu pats uz sevi.

Kad es kādu mīlu, - es mīlu pats sevi otrā cilvēkā.

Kad es uz kādu apvainojos, - es apvainojos pats uz sevi.

Kad es kādu kritizēju, - es kritizēju pats sevi.

Kad es gribu kādu iznīcināt, ieriebt, atriebties, - es to visu izdaru pats pret sev.

Nav neviens, kam ieriebt un nav, ko mīlēt. Viss esi Tu. Tas, ko Tu dod citiem, to visu Tu dod pats sev.

Tamdēļ ārējā pasaule mums aktīvi šobrīd demonstrē mūsu pašu iekšējo haosu, - ar ko esam piepildīti, cik daudz dusmu, naida, baiļu, sāncensības, nenovīdības vienam pret otru, greizsirdības vēljoprojām ir mūsos.

Pilnīgi katra cilvēka iekšējais “saturs” ietekmē kopējo pasaules lauku.

Paskatamies apkārt un paskatamies katrs sevī. Tā godīgi.

Notikumi pasaulē nerodas paši nez no kurienes. Tos rada visas  cilvēces lauks kopā.

Nav pilnīgi neviens, ko vainot, kā tikai uzņemties atbildību par savu iekšējo pasauli.

Beigt darīt….

“Savus vecākus vajag cienīt. No pasaules beigt pieprasīt. Paldies par dzīvību pateikt. Tēvam un mātei vājumu piedot. To, ka nav padoma bijis, pieņemt. No pasaules beigt prasīt. Citu skavās neskriet, bet sevi pieņemt. Pa solim lietas darīt, sev visu neraust. Saprast, no kura gala sākt. Ar sevi sākt, sevi nepamazināt. Sevi nepalielināt. Būt tam, kas esi.”

……….

“Ietiepīgajam cilvēkam beigt būt. Dauzīt savu dvēseli pārstāt, lai tā nedzemdē briesmoņus, kas atnāk un saindē visu, kas pastāv, kas alkst atriebības par pāridarījumu. Lai dzīvo Dzelmes sieviete!”

…………

“Asaras izraudāt, dzīves kaulus sakārtot. Līdzjūtību just, pagātni atlaist, mirušais lai iet. Ļaut, lai lietas atmirst un nomirst, lai nebeidzamā dzīvība varētu augšāmcelties.

………………

“Savu stulbumu atzīt, savu nevarību padzīt. Savu vājumu ieraudzīt un pieņemt. Atzīt, ka esi nekas, lai sāktu būt viss. Lai dzīvo Pērkons, Debesu tēvs.”

……………….

“Sirdi atvērt, saviem sapņiem ticēt, uzticēties tam, ko redzi, ko tev rāda, ko tu pats spēj radīt, pats sevi rokās saņemt un ar mīlestību apliet.”

Autore:ININ NINI

Mammas un meitas. Un to apsalūtie noliegumi.

Paaudzēm ilgi ir paaudžu konflikti.  Lielāko ties to mēs uzskatām par normu,  tam kas vienmer ir bijis, bet var taču tajā ko mainīt?

Vairāki ģimeņu moduļi kuri ir balstīti uz vajadzību apmierināšanu, uz Pasaulē pieņemto , sociālo programmu pareizību, kas vairs neatbilst dvēseles vajadzībām, dvēseles un dzimtas jau ir piedzīvojušas pieredzes, laiks kautko mainīt.

Jā, un es mazliet vairāk par jūtu pasauli, emocijām un sajūtām, kas valda ģimenēs, paaudžu starpā.

            Mammas un meitas. Un to apsalūtie noliegumi.

Varbūt es esmu sapņotāja. Bet es ticu ka reiz es arī piedzīvošu ka sievietes vienā līnijā ir sasaistītas ar  mīlestības saitēm, uzticības, cieņas, pieņemšanas.

Mammas savām meitām ir pirmās lielās personas ar ko meitas satiekas nonākot uz Zemes un esot šīs zemes lomās, “ Mamma Meita”.

Bet diemžēl man nav nācies dzīvē satikt, paaudžu sievietes, kurām būtu stipras dzimtas saikne. Kāpēc- tāpēc ka pasaule man spoguļo, un šis spogulis man ir aizsegts.

Kā tas notiek, kas tas ir par karmisku mezglu? Kas sasienas starp mammām un meitām? Kāpēc ar laiku mammas, meitām paliek par viss neuzticamāko personu dzīvē, un protams arī otrādi?

Bet diemžēl neko nevar tā pa īstam iztumt, un tas viss ir dzīves laukā, tikai sakropļotā veidā, vai ne savās dzīves vietās. Velme un vajadzība  uzticēties, un būt tuvās siltās attiecībās ar mammu jau nu ir gan, ta nekur nepazūd. Un meitas atrod “mammas aizstājēju” jeb “ideālo mammu”.  Tā var būt kaimiņ tante. Draudzenes mamma. Tēta otrā sieva.  Vīrmāte.  Jebkura cita sieviete, tikai ne mamma. Un dabiski rodas noliegums, un necieņa pret mammu. Jo mīlestības jūtas tiek atdotas “ideālai mammai”

Bet dzīvē, ikdienā viss rit savu gaitu. Ikdienā ir tās pašas runas un darbi kā parasti. Diemžēl, meitas nepasaka skaļi: “zini es tevī mamm esmu vīlusies, tu neatbilsti maniem ideāliem, es tevi noliedzu, un aizstāju tevi ar citu mammu.

Viens ir tas ka tas nav apzināts lēmums, bet var būt arī apzināts, sev solījums.  Tas vienkārši notiek, saklikšķinās katra dzīves laukā. Un emociju uzplūdā, gan jau ka ļoti sāpīgu emociju uzplūdā, meitas pieņem tādus lēmumus.

Dzīves laukā tukšums nepaliek. Ja emociju uzplūdos mamma tiek izstumta no mammas vietas. Tad tajā vienmēr ienāk cita persona un aizstāj, to kas ir izstumts. Šai gadījumā “ideālā mamma” Kurai tiek iedota galvenā mammas loma, meitas dzīvē.

Bet ikdienā un dzīvē tas var uzreiz pat nemainīties, ja vien tie nav radikāli strīdi.  

Bet, mans stāsts vairāk par smalko plānu, un tā atspoguļojumu dzīves, ikdienas laukā.

Meitas saglabā visas savas prasības, visas vajadzības, pieprasa no mammām visus dzīves pakalpojumus, kas mammām būtu jādara.  Un mammas no meitām, prasa vēl vairāk, savu vajadzību  apmierināšanai. Bet smalkajā plānā tā jau vairs nav dabiska mijiedarbība. Bet ego apmierināšana. Sociālo spiedienu uzliktas darbības. Mehāniski darbi, ko dara mammas ar meitām. Bet tanī vairs nav sirds. Nav patiesa uzticība un mīlestība. Jo tā aiziet “ideālai mammai”

Vispār jau šo gandrīz neviens nepamana.  Jo ārējā vidē tas izskatās kā parastas mammas meitas attiecības.  Bet dabiskā enerģijas plūsma vairs nav.  Un pats interesantākais ka tas nav veidojies ne šeit ne tagad.  Ne manā dzīvē. Bet gan vismaz septiņas paaudzes uz atpakaļu.  Un var būt vēl septiņas paaudzes uz priekšu. Ja vien kāda mamma, nesagribēs ar savu meitu,  vairs Neatkārtot mammas dzīvi. Mainīt pazīstamas programmas, un pareizības.

Un nekad nekad nav par vēlu,  arī sešdesmit gadīga mamma var atjaunot dabisku enerģijas apmaiņu ar savu četrdesmit gadīgo meitu.  

     Kā to var izdarīt?

Darot, pieņemot lēmumu mainīt dzimtas jau sen izdzīvotās cilvēkiem negatīvās programmas. Naids. Dusmas. Noliegums. Vērtēšana. Noniecināšana. Izstumšana.

Un atjaunot ,to patieso  pirmsākuma enerģiju. Kura manā dzimtā noteikti kautkur ir.

Un ja nu nav, tad ieaicināt no jauna.  

Es personīgi to nepazīstu, tas ir mans darbiņš, mammu-meitu saikne.

Bet es šādas jūtas pazīstu. Jo man tāda saikne ir tētis-meita.

Tā ir tāda sirds vieda zināšana ka man aiz muguras ir kautkas par mani lielāks stiprāks un jaudīgāks.

Kautgan sadzīvē, nu nemaz nav tuvu, nav bieža saskare. Un dažādas dzīves situācijas ir bijušas dzīvē, kur no cilvēcīgā ego man būtu jāienīst un jāizstumj no manas dzīves lauka.

Bet ar gadiem ejot dziļāk savā sajūtu izprašanā. Vai kā tagad moderni teikt. Pāreja uz jauno Pasauli.

Labāk ir sajūtami tie cilvēki ar ko man ir šīs enerģētiski stiprās saites. Un ko es varētu saukt par savu dvēseles ģimeni. Vai monādi. Bet ikdienas dzīvē vēl nav nodibinātas tik labas attiecības. Lai varētu runāt tīri un atklāti. Tas ir tāpēc ka mēs katrs esam savā sociālā vidē, ar savām ego programmām. Un protams savām sāpēm, kuras mēs katrs turam un turam.  Sāpes vajag izsāpēt. Izsāpēt un palaist. Skatoties sāpēm acīs.  

Un aiz sāpēm un milzīgām egoisma programmām, tur ir tas lauks kur var sajust, kuras ir tās dvēseles, kuras paties ir manu sāpju vērtas.  Dvēseles ietērptas mūsu draugos, rados, kaimiņos. Kur vajag iet ar visu savu mīlestību un aizklauvēties līdz kopējiem dvēseļu saskares punktiem.

Jā un ja mēs šeit esam nonākušas mammas-meitas lomās.  Tur noteikti ir viss viss stiprākā dvēseļu saikne, kas paaudžu paaudzēs ir apaugusi ar tīk daudz priekštatiem, programmām, uzskatiem kā būtu pareizi mammu-meitu attiecībās. Man liekas ka cilvēkam kopā tas ir par smagu, būt tai kopējā saskares punktā, tai plānā kur ir patiesā mammu-meitu enerģija.

Jo kāpēc?- Tāpēc ka tur ir milzīga jauda.

Un var sašaurināties sociālā dzīve, atbirt dažādas jūtu izpausmes. Uzliktie pienākumi, un ego vajadzības. Tas var mainīt visu dzīvi. Un tas biedē. Biedē jo visu laiku saglabājas bailes. Bailes par to kā būs, ja būs savādāk.  Un ir bailes pazaudēt.  Uzreiz varu teikt. Tad kad sajūt patieso dvēseles saskares punktu. Ir tieši otrādi. Ir sajūta ka beidzot ir satikšanās notikusi, taču atkal ikdienas  dzīvē, tas nekādi neizpaužas kā viens  notikums. Vienkārši ar laiku var manīt ka spriedze mazinās un attiecības vairs nav balstītas uz vajadzībām. Bet uz pieņemšanu. Pieņemt otra personību, atbilstošu viņa vajadzībām. Dot vietu tam,  manā dzīvē.

Jāsaka ka man pašai tas viss ir procesā un es eju dziļumā, mainot savus uzskatus par to kā ir “pareizi” būt mammas-meitas-mammas attiecībās.

Un nekādus padomus es te uzrakstīt nevaru.  Bet tas ko es droši zinu, es esmu gatava skatīties bailēm un izmaiņām “acīs” lai savā dzimtā atjaunotu mammas-meitas patiesās enerģijas saites.  

Un par to liecinās tas, ja manā dzimtā ienāks/piedzims….mammai-meita.

Šobrīd es redzu kā meitām kuras noliedz savas mammas piesakās dēli.

Kur jau nolieguma fenomens ir sasniedzis pašu augstāko pakāpi, jeb naida gumija ir tik nostiepta. Mammas-meitas jūtas ir tīk izstumtas, ka meitas pat nevar vairs ienākt.

Un diemžēl, vai par laimi.  Sistēmiskās jūtas, var atnākt tikai sarunā ar sevi, savu dvēseli.Sadzirdēt sevi, sava patiesumā.

Un ja ir iespējams pateikt sev “Pateicoties tev mammu,  es esmu šai pasaulē- un to nu jau es nekādi nevaru noliegt”

Mūsu laikos mēs skaidri zinām ka ne stārķis, atnesa. Ne kāpostos atrada.

Bet mammai un tētim bija tas īstais jūtu mirklis, un olšūna ar spermatozoīdu saplūda. Un veidojās šūna pēc, šūnas mammas vēderā, līdz mammai piedzima meita.

Bet pa to laiku smalkajā plānā rakstījās dzīves raksts. Kuru dvēsele paņēma līdz un ienesa mazas meitenes ķermenī, kur katra šūna ir gatava caur sevi izdzīvot, izjust.  Un galvenais atkal un atkal radīt no jauna.

Un tieši mēs katrs viens,  esam tie, kas ar mantojumu no dzimtas un dvēseles dotā. Radam.  Ejam katrs savā dziļumā un jautājam sev, ko es vēlos, ko es gribu? Un kā tas ietekmē manu sadzīvi šeit uz Zemes……….

Reinkarnaciologs.

Reinkarnaciologs. Tā ir profesija. Arī  mana profesija.

Mans ceļš uz šīs profesijas izvēli sākās caur izziņu.

Sevis izzināšanu.

   

10.12.2022 bija sirsnīga Reinkarnaciologu metodes praktizētāju/zinātāju domu biedru sanākšana.  Un kā jau katrai metodei ir savs aizsācējs , savs devējs, Reinkarnacioloģijas metodes autors ir Māris Drešmanis.

Māris mūs visus iepriecināja, pārsteidza ar savu klātesamību.

Daudz stāstīja par metodi kā savas profesijas/ darba izvēli.

Mūsu pulciņš bija diezgan liels. Pietiekoši daudz cilvēku lai,  sajustu sadzirdētu dažādos viedokļus.

Es pievienošu video kas attaino par to kā Māris “ākstās” par to kā,  sevi parādīt cilvēkiem,  jeb viņš to darīja,  viegli un ar piemēriem.   Māris stāstīja daudz par sevi, savu pieredzi. Kā viņš tagad strādā ar klientiem.  Vairāk no tās prizmas, kā, nopelnīt naudu, darbam ar klientiem. Un kā ir būt šajā profesijā. Jeb amatā “Pavadonis uz iepriekšējām dzīvēm” izvēlē, kā savu darbu profesiju.

Jāsaka ka varēja just no zāles, pretrunas, iebildumus. Arī patiku un iedvesmošanos.

  Māris bija pirmais Reinkarnaciologs, kurš mani 2010. gadā veda uz iepriekšējām dzīvēm.

Ar metodi un iespēju mācīties, apgūt,  un strādāt pašai, Reinkarnacioloģijā.  man radās astoņus gadus vēlāk. Pie Ingas Ružickas.  Inga ir Latvijā Reinkarnacioloģijas metodes nesēja.  Māris vairāk strādā ar krievalodīgu publiku, mācot apgūt šo metodi.

Nu lūk☺️ es šajā visā Dvēseles izpētes jeb Reinkarnācijas tēmā esmu konsultante-pavadone uz iepriekšējām dzīvēm.  Palīdzu citiem cilvēkiem atcerēties viņu iepriekšējās dzīves.  Un lēnām pamazām, cilvēki kas meklē un grib atrast atbildes uz saviem entajiem jautājumiem. Tās atrod ieraugot savās citās dzīvēs. Jeb redz cēloni pa visam citā savā iepriekšējā dzīvē.  

Tātad rezumē.  Pateicoties savas zemes kuratoriem Inga un Mārim kuri man iet pa priekšu kā metodes nesēji.

Es atgādinu, arī par  sevi.

Esmu pavadonis uz Iepriekšējām dzīvēm.

Strādāju gan individuāli gan grupās.

Pieņemu Rīgā klātienē. Var arī onlainā.

Strādājam no 3 stundām. Kur ietilpst saruna, jautājuma jeb pieprasījuma nostiprināšana. Un pats ceļojums uz iepriekšējām dzīvēm.

Mana konsultācija+ ceļojuma cena ir 100€

Laika cilpas.

12.12.2022

Šorīt tāda kņudoša sirds. Rīts pavadīts ar FB draugiem.  Izlasīju ka laika sajūta pamesta uz atpakaļu pa gadu. Man ir sajūta par  lielāku  atmetienu.

📍 Paralēles no pagātnes ir gan, tādas  kā laika cilpas.  Manas paralēles kas izdarīja citas izvēles.  Nu dikti ir aktīvas. Sajūtās, sapņos, zīmīgi atgādinājumi.

Es tās saucu par tādām laika cilpām.  Ja kādreiz tam netiktu klāt tad tagad, ar zemapziņu var tikt klāt, ar tik daudz instrumentu un meistaru palīdzību.

Tas ir unikāli, individuāli.   Es šodien vadu/vedu dzīvi šeit un tagad. Bet tas kautkas kas, nav izdarīts šīs dzīves iepriekšējos posmos, neapzināti un tomēr izceļot līdz apziņai arī izgaismojas. Un to varu ieraudzīt.

Vispār jau tur nav tādi patīkamie, laimīgie mirkļi. Vienkārši jau šodienas, šajā apziņas stāvoklī ir vieglāk uz to visu atskatīties.  

Tas ir salīdzinājumā ar mācībām.

Mēs nākam uz Zemes lai MĀCĪTOS.

Tāds nodrāzts teikums. Bet ja tajā iedziļinās kas ir mācības? Kad visu laiku nāk skolotāji priekšā un pasniedz stundas? Nomodā mācos. Kamēr guļu apgreidoju iemācīto vielu.

Un tieši tagad notiek tas, (ne man vienai tas ir kolektīvi.) Kad ir jāiesniedz tie mājas darbi kurus nenodevu tad kad biju tur apmēram gadus 30 atpakaļ.

Ja kādreiz vajadzēja pārdzimt lai vēlreiz mācītos. Tad tagad šai pat ķermenī es varu pabeigt tos mājas darbus kurus neizpildīju, savā šīs dzīves sākumā. Neizpildīju, ne jau tāpēc ka negribēju, bet tad nebija vajadzīgās zināšanas, ne spēka, ne resursa.

Man vedot cilvēkus uz iepriekšējām dzīvēm, nerakstītā nozīme ir,  konsultācijas-ceļojuma ietvarā, būtiskākā:” Tad kas man  ir tāds jāizdara, lai beidzot nokārtotu to eksāmenu ar kuru netieku galā jau entās dzīves.”

Piemēram:”entās  dzīvēs pēc kārtas,  man ir sliktas partner attiecības.”

  

   Nu lūk tad es savā dzīvē jau vairākus mēnešus jūtu, tikai nevarēju līdz šim vārdos ietvert, ka šajā dzīvē man notiek pārmešana atpakaļ lai es izskustinu pati savus sastrēgumus tur jaunībā bērnībā, gandrīz vai esot tur bet tomēr te un tagad.

Jā, atmetiens laikā ir manāms ļoti.

    Es zinu ka tur var iesprūst, ar teicienu:” tad bija labāk”.Bet, ne jau tāpēc man izgaismojas jaunība, dzīve pirms, lai tur iesprūstu. Jā, sajūta ka apstājas laiks, bet pasaule ap mani notiek.

Un te jau ir galvenais mājas darbu jautājums?

Vai es palieku tajā, ka mani atmet un atmet?

Vai es cītīgi turpinu mācīties, un atbildēt uz visiem jautājumiem?

Uzņemties atbildību par savu dzīvi?

Par savu dvēseles izaugsmi.

Par dvēseles iegribu izpildi?

  

  

Es skatos uz sevi.

Grūti ir uz sevi skatīties. Es nerunāju par skatīšanos  spogulī,kas  ir vannas izstabā piekārts, tur var, skatīties un var ātri uzmest skatienu, un doties tālāk.

   Grūti ir sevi ieraudzīt ar jūtām, emocijām, aizvainojumu, vainas apziņu, bailēm, šaubām.   Ik viens kurš saskāries ar “atmošanās” sākumu, nonāk tai posmā, kad beidzas citu cilvēku vainošana.  Citu cilvēku vainošanas  fāze ir itkā ļoti normāla, kad visa pasaule ir vainīga pie tā ka man kautkas nav. Mēs lielāko ties dzīvojam tagad tādā sabiedrībā kad visi visur vainīgi. Bet..

  Pie savas “iekšējās kustināšanas”, pētīšanas, gribēšanas kautko mainīt savā dzīvē, kad asaras ir izraudātas, dažādu terapeitu, konsultantu, kabineti izstaigāti. Pienāk brīdis kad jāsāk skatīties uz sevi, protams pie apzinātības , ja cilvēks vēlas kautko darīt savas dzīves sakārtošanai,  ja ir,  gribēšana nostāties savas dzīves vietā.

Daudz cilvēki tā arī sava “garīgā ceļa” iešanu pārtrauc vai apstādina pie secinājuma:” Kādu dzīvi man liktens, dievs, visums devis tādu jādzīvo, viss ir “mīlestība”. Tā doma ir tāda ka apkārtējā pasaule kārto cilvēka dzīvi, un viņš tur diži neko nevar mainīt. Pateicīgs par to ko dod, un kautkā jau pārdzīvo to kas nav, mēģina nerunāt ar tiem kas besī, vai iemācās “Mīlēt” savu ienaidnieku.   Īsāk sakot viss Dieva rokās, lai viņš lemj, kā man būs.   Var jau tā dzīvot, kāda vaina dzīvo tik nost.  

   Bet tādas sajūtas kā neapmierinātība par sevi, par notiekošo ap sevi, bailes un neziņa par to kā būs, trauksme par nekārtībām pasaulē utt.  Nepatīkamās sajūtas, domas kas riņķo pa galvu, trauksme sevī, nekur nepazūd, lai kā meditētu uz mīlestību, trauksme nepazūd. Kāpēc?

Viens no iemesliem varētu būt: “ es nevaru uzņemties atbildību par sevi” Jā un tieši par to es nevaru, lai kā es to gribētu es nevaru. Kāpēc nevar? Jo, neprot to darīt.  Un ir tik daudz dažādu cēloņu, iemeslu ir tam, kā lai paskatītos uz sevi.

Kāpēc mūsdienās nav tādas īpašības, rakstura iezīmes, mācēšana, mums katram indivīdam?  Uzņemties atbildību par sevi, savām domām, saviem vārdiem, saviem darbiem, arī savām jūtām, un saviem sapņiem. Tik vienkārši, bet tai pat laikā tik sarežģīti. Nevis tu man nodarīji pāri, un man sāp. Bet manī ir sāpe skatoties, dzirdot tevi. Te protams var iekrist dziļākā grāvī, sevis vainošanā, un uzņemties atbildību pār visām pasaules sāpēm.  Bet tas notiek tā  iemesla dēļ, ka ir  nespēja uz sevi paskatīties. Pavērst visu visu savu fokusu uz sevi, un sākt jūtiņu pēc jūtiņas, emociju pēc emocijas, atbrīvot, transformēt, ļaut tai kustēties. Neviens apsalūti neviens cits to nevar izdarīt, kā tikai cilvēks pats. Tas kur citi var palīdzēt, ir palīdzēt ieraudzīt, un nosaukt vārdā, viss, tālāk cilvēks pats pieņem lēmumu, vai to pieņemt apskatīties uz sevi, vai palikt fokusā uz āru. Un bieži pajiet gadi līdz var sevī izkustināt kādu lielu sāpi, kas sākumā liekas nieks.  

  Kāpēc ir tik grūti, un brīžiem tik neiespējami?

      Mēs neēsam vieni, mums ir dzimtas senči kas stāv aiz mums. Mums ir dvēseles pieredze, kur no dzīves uz dzīvi nāk līdzi visa pieredze. Šeit šodien mūsos ir milzīgs neaptveramas  jūtu un zināšanas pieredzes. Šodien mēs esam ietrāpijuši tādā laika līnijā, kur ir tik daudz terapeitu,  konsultantu, zināšanas un varēšanas. Iespējams iepriekšējās dzīvēs mēs nevarējām, mums nebija tāda iespēja lai spētu izsāpēt kautko līdz galam. Zinot mūsu vēsturi, mūsu senči iespējams nevarēja paši būt noteicēji par savu dzīvi. Tie vienkārši bija tādi laiki.

  Un mēs neiemācījāmies tādu rakstura iezīmi, kā “uzņemties atbildību par savu dzīvi.”  Tagad ir tādi laiki 2022.gads. Liekas ka tiešām šobrīd uz Zemes ir pašas stiprākās dvēseles. Un tas ko cilvēki kas “mostās” dara, iedod vietu ne tikai sev, uzņemoties atbildību par sevi, bet atbrīvo vietu citiem.

Pieņemot lēmumu dzīvot savu dzīvi, mēs iedodam vietu tiem kuru vietās bijām.  

  Man strādājot ar kā,  Sistēmisko sakārtojuma vadītājai,  pēc tam vislabākā sajūta ir par to, ka kāds ir atradis savu vietu, kāds kādu ir beidzot ieraudzījis, kas nevarēja tapts ieraudzīt dzīvē. Kādam ir iedota, vai precīzāk viņš ir ieņēmis savu vietu.  Tas atkal ir salīdzinājumā ar tekošu upi, ja nolūzis koks ir šķērsojis upi, un upe lauž savu tecējumu vai nosprostojas vispār, tad tur tālāk netiek apūdeņoti krasti, un izkalst pļavas. Bet koks lūstot gribēja tapt par malku kādam mājās, un sildīt. Tad atnāk kāds paņem kritušo koku, lai tas var doties pie kāda par malku, un atbrīvo upes brīvo tecējumu. Visi tiek savās sākotnēji plānotās vietās.

  Bet tā  kura ir,  sakotnēji plānotā vieta, tas  nav saskatāms vienas dzīves ietvaros

To  nosaka sirds.  Sirdsbalss.

Tai mirklī kad mēs pieņemam lēmumu paļauties uz sevi uz savu SirdsBalss saucienu, notiek tas ka mēs pieņemam atbrīvot savas upes plūdumu, un tas arī ir tas ka no sākuma ir jāatbrīvo viss kas tavu plūsmu bremzē, un tas ir tavā upē, tavā enerģijas plūstamībā.  

Mēs zinām ka visas upes plūst uz jūru. Bet ar dzīvības enerģiju, ar dzīves upi ir tā ka enerģija plūst no aizmugures no senčiem, no mūsu iepriekšējām dzīvēm, uz priekšu, mums cauri,  mēs saņemam no vecākiem un dodam jaunākiem. Tam vajadzētu būt dabiski, bet diemžēl tā tas nenotiek. Tāpēc arī mēs apzināti esam šai laika līnijā, tie kas grib un var atjaunot dabisku enerģijas plūsmu.  Vecāki dod un bērni saņem, un dod atkal tālāk. Un tas notiek dabiski. Lielās upes dod mazajām upītēm, lai tās taptu par lielām dzidrām, auglīgām.  

Ar cieņu Melita.

   

Atjaunošanās.

Labrīt/dien/vakar.

  Es strādāju kā konsultante, regresija, sistēmiskie sakārtojumi, dziedniecība. Vedu cilvēkus uz iepriekšējām dzīvēm. Praktizēju Sistēmisko sakārtojumu vadīšanu.  Patīk man palīdzēt cilvēkiem sevi apzināties. Tā ir labākā alga redzēt kā mēs augam.

    Kas gan es būtu par Konsultantu ar zināšanām un varēšanām, ja es pati “neskatītos” savā dzimtā,  savās dvēseles pieredzēs.

   Kā savu profesionālo darbību es šo skaisto nodarbi esmu izvēlējusies pēdējos 5 gadus. Nevaru lepoties ar lielu stāžu, bet zinu ka dvēsele uz to ir gatavojusies. Lai šodien darītu to ko daru.

Kamēr es mācījos Reinkarnacionikas metodi, kopā ar kolēģiem sanāca daudz atcerēties man savas iepriekšējās dzīves. Tad mana dzīve, apzināti sāka, mest kūleņu kūleņus, šodien es redzu ka no 2018 gada mana dzīve ir slāņu slāņos nolobījusies, apziņa ir paplašinājusies.  Tas ir līdzīgi kā palikt ar vien kailākai un plikākai.  Tā ir arī tāda izaugšana no bērna pozīcijas, un apzinātie pieaugušā gadiem atbilstoša cilvēka  dzīvi.

         Manas kolēģes mani aizveda ceļojumā uz iepriekšējo dzīvi.  Es ilgi nebiju kāda pavadībā gājusi iekšējā ceļojumā uz savām dvēseles atmiņām.

  Un pašai esot kā klientei un atceroties man spilktu un nozīmīgu dvēseles pieredzi, es vēl spilktāk nostiprināju sevī sapratni kāpēc mana šodienas nodarbošanās ir darbs ar cilvēkiem un tieši tāds.

  Ja jūs apsverat domu ka gribat ieskatīties savās atmiņās, dvēseles atmiņās, tad viens no galvenajiem mērķiem vai uzdevumiem būtu, labi būt nolikt mērķi, mērķa jautājumu jēgu tam ka tu sevi izzini, kāpēc,dvēseles līmenī.

Piemēram:

🔥Ko man, mana tā dzīve atgādina par šodienu?

🔥 Kas tad ir tas ko es no tās dzīves, kura ir citā laika līnijā, varu ienest šeit, šodienas manā šajā apzinātajā dzīvē?

     Ceļojums uz iepriekšējo dzīvi vienmēr ir transformējoš, un šodienu mainoš. Lai cik manam klientam atveras atmiņas, nekas nepaliek bez izmaiņām. Tikai izmaiņas var notikt tūlīt var notikt pēc gadiem.

Ir jautājumi uz kuriem var sajust atbildes, un ir klienti kuriem ir bēdiņas, jautājumi. Bet viņš nav vēl gatavs tām atbildēm. Tāpēc jau sevis izziņas process ir tik nebeidzams un daudzslāņains.

  Es kad atceros sevi savā sākumā, ar kādiem jautājumiem es gāju pie Konsultantiem.

Un kur es esmu šodien, tas ir pa visam cits apziņas līmenis.

  Un tas arī ir viens no maniem vadmotīviem, ja es varēju paskatīties uz sevi, savu dzīvi un sākt apzināties sevi kā dvēseli. Lobīt nost visus uzslāņojumus, caur milzīgām sāpēm. Pateicoties sevis izziņai,  es varu arī strādāt ar saviem klientiem, man ir sava pieredze. Man ir vairāki “instrumenti” (tehnikas) kas man pašai ir palīdzējis. Un protams ka cilvēks ir tas kas ness māku un varēšanu, izcelt no otra to uz ko otrs līdz šim nav varējis paskatīties.

Es apzinos ka es esmu viens no tādiem cilvēkiem, man ir māka un varēšana palīdzēt otram cilvēkam.  

   Atgriežoties pie mana iekšēja  ceļojuma, atkal un atkal es pārliecinājos ka es esmu savā vietā, savā laikā, un daru to ko mana dvēsele te ir atnākusi pieredzēt.   Un tas ka es strādāju arī kā pavadonis uz iepriekšējām dzīvēm ir, kā saka.  Šūpulī ielikts.

  Kopš es apgūstu, praktizēju Sistēmsko sakārtojuma vadītāja metodi, tas ir megaapsalūts paplašinājums. Papildinājums.

Ja šobrīd es apgūstu tik nopietnu metodi kā Sistēmisko sakārtojumu vadīšana. Nekas nav netīši. Pirmkārt es esmu šai man unikālā apmācības procesā lai beidzot sajustu sevi te uz Zemes savā dzimtā.  Skatoties uz savu vietu  dzimtā caur savām bēdiņām atkal un atkal nāk nost kārtas.  Un vietā ir dzīvības enerģija dažādās tās izpausmēs.  Izpratne par notiekošo, atbildes kas ir skaidri saredzamas, tikai tagad un ātrāk tas nebija iespejams, kaut atbildes bija deguna galā.

Es  kā klients, vai mani klienti paši pieņem lēmumu, balstoties uz savām sajūtām.

Vārdu sakot esam katrs savā vietā.

Ar cieņu Melita Januša-Rauba

   

Raudāšana.Asaras.

https://zvaigznutulks.lv/raudasana-nav-vajuma-pazime-4-iemesli-kapec-raudat-ir-labi/33335

Gadadienas pārejas.

Gadi. Personīgās dzīves pārejas. Vēl pirms gadiem pieciem, es brīnījos, par citiem cilvēkiem. Kāpēc nevar atcerēties cik ir gadu, vai jāpiedomā, par to cik tad ir? Īpašu uzmanību nepievērš tam ka vispār ir dzd. Tagad man ir iespēja pieredzēt.

Ja es tā skaļi pafilozofēju, tad manās sajūtās ir tā. Manai dzimšanas dienai  lielākiem svētkiem un notikumam būtu jābūt maniem vecākiem. Viņiem bija liels pagrieziena punkts, jo viņu dzīvēs ienācu es. Diemžēl manā dzimtā tas tā nav novērots. Bet es nevaru zināt par visiem.   

    Vēl, tāds aspekts, ko es novēroju pie sevis. Ja es kādam gribu ko uzdāvināt, man nav jāgaida svētki.  Īpaši skumji tas ir  Ziemassvētku pārspīlētajām, ar  bezpersoniskajām dāvanām. Es ceru ka ir ģimenes un dzimtas kur svētku apdāvināšanās ir sirsnīga un patiesa, no sirds un trāpīgi.

Vēl, šodienas tendence soc tīklos, šī bezpersoniskā vārdu uzrakstīšana vai bildītes ielikšana, garām skrienot, slidinot fb ziņas,  apsveikšana.   To var riktīgi just kad sūtītais teksts, bilde ir no sirds sūtīta, un kad tas tā nav.  Saruna jau notiek dvēseles līmenī, telepātiski jau “sveiciens” ir saņemts. Tikai pēc tam nāk jau taustāmais, lasāmais sveiciens. Pavērojiet, kā ir jums.

Gadiem ilgi  Dzimšanas dienas jau izsenis dažādās metodēs tiek uzskatītas par īpašu laiku gadā. Man tas sakrīt ar pārejas laiku, arī lielākos mērogos, nu šogad sakrita ļoti daudz notikumi, un enerģiju maiņas, nomaiņas, 09.11. Pateicos savai ģimenei,  īstena svētku nedēļa. Visiem kuri mani rakstiski sveica, pateicos no sirds, es zinu ka jūs sajutāt manu,  paldies.

                              

         Es neatceros kad man būtu bijis tā, kā tas ir tagad: “ tukša galva” tukšums, itkā manī nebūtu domu. Ir tikai caurplūstošas enerģijas, domas nāk un iet, grūti noķert.

Jau kādu laiku zūd un ir  pazudusi  interese par vairākiem YT. IG. FB kanāliem,  kurus es klausījos. Pazuda interese par vairākiem cilvēkiem, notikumiem, vajadzībām. Tā notiek tad kad mana vajadzība esot kopā ar to, tiem ir beigusies. Es esmu piepildījusies ar to ko tas deva, piesātinājusies ar enerģiju, ko tā/tie  man deva. Arī es pārtraucu dot savu spēku un enerģiju, tas protams ir appusēji. Virtuālo skolotāju nomaiņa, notiek tagad. Paliek tikai pats pats vērtīgākais man, tagad.

Kādreiz bērnībā, jaunībā par to bija sods un kauns.  Par to ka es tāda  nepastāvīga, pa gaisiem, neēsmu stabila.  Tagad tā ir izaugsme un ceļš uz priekšu.Tā tas ir bijis vienmēr, tikai tagad tas ir  ar citu pavadošo enerģiju.

   Intereses nomaiņa, laikam tas arī ir zemākais enerģijas punkts, katru gadu ap šo laiku es jūtos savādāk, bet šo gad  es pieņemu šo sāvokli mierīgi, vērojot kas ar mani notiek tālāk? Kā manā patukšajā telpā ienāks nākamie, notikumi, cilvēki, apstākļi.  Vai būs kas jauns, vai tikai pagātnes, iepriekšējo dzīvju, vai dzimtas  neatrisinātās lietas, notikumi, cilvēki ar kuriem kautkas jāpabeidz?

       Mēs individuāli, un tai pat laikā kolektīvi ejam pa spirāli uz augšu. Es to redzu līdzīgi kā planētas griežas ap Sauli. Es apeju  vienu apli un ir tukšums ,tas nav laikā, tam nav laika atskaites, nākamaja spirāles lokā, attiecīgā vietā nokrīt zemāk, vai aiziet kā par planētām saka retrogrādā, jo iepriekšējā lokā kautkas netika izdarīts līdz galam, un tika pārlekts pāri.  Es šo spirāli redzu kā piltuves veida, jo tuvāk Sev, jo mazāki spirāles loki. Spirāles loka pārejas punktus var ļoti labi just, zināt. Tie ir lieli zemes notikumi. Piedzimšana/ Nomiršana. Dzīves laikā pārdzimšanas momenti, gan dažādās praksēs apzināti, gan tad kad ķermenim bija jānomirst, slimības, nelaimes, avārijas, dvēseles sāpēs, kā nu kuram,  bet nenomira un sāka dzīvot pa jaunam.  Tā ir mūžīgā kustība uz priekšu, un viss notiek savu gaitu, neko nevar nokavēt, un nekur nevar aizkriet, lai kāds būtu dzīves tempss.  Šito redzot izprotot, rodas atziņa.  Dzīvot dzīvi. Tas ir tas  uz kā turas visa nematereālā pasaule, ari matereālā protams.

Tikai cilvēkam atkal un atkal jāizlasa simtiem, gurū grāmatas, jāpieredz dažādas prakses un kas tik vēl nav jāpieredz. Lai nonāktu pie secinājuma. “Dzīvot dzīvi”  Laika atskaites ir te uz Zemes. Varbūt arī uz citām planētām, es nezinu.  Pazūd laika atskaite, pazūd domas par to kā būs tad,  kad es izaugšu liela, kā būs kad es pabeigšu to un to, un tad es ……

Pazūd ilgošanās pēc bijušajiem gadiem.  

    Atmiņas, un sapņi, tās ir manas jūtas un emocijas, uz pieredzi un mērķiem bāzējas mana šodiena. Bet pazūd ilūzija paliek tikai realitāte.  Tas ir dīvaini, man līdz šim neierasti.

  Protams ka es katrā brīdī varu ieslīgt sapņos un ilūzijās par skaisto nākotni, un ar vienu kāju tur būt, bet šeit neko nedarīt lai skaistā tagadne te būtu. Vai gauži raudāt par aizgājušo jaunību, un dzīvot atmiņās par to cik tad bija forši, un neredzēt cik te un tagad ir forši.

  

Cik cilvēks vispār šodien spēj paskatīties uz sevi, savu dzīvi. Paskatīties, ieklausīties sevī te un tagad. Tas ko man atgādina/māca mans Zemes darbs, ir tas ka lielākais un smagākais ir redzēt sevi, dzirdēt sevi, pieņemt sevi. Apzināties to it sevišķi vecākiem un vecvesākiem. Jo, vairāk mēs/jūs spēsim  paskatīties uz sevi. To ko ieraugam, viss apsalūti viss, tās ir iestrādes no dzimtas, un dvēseles pieredzes, mana/tava dvēseles pieredze.  Ja tu/es nespēju šodien uz to paskatīties, tad tas būs jādara vai nu nākamajā dzīvē, citā laika līnijā. Vai arī jaunākajiem dzimtas cilvēkiem.  

Vecāki ir dzimtas devēji, bērni ir ņēmēji, un tas par visu, par visu lielo kopumu, gan matērijas mantojumiem, gan domām, jūtām emocijām.

Enerģijai ir jāplūsts,  tā ir visumā iekārtots, to mēs redzam ar aci kā viss plūst un mainās.

Bet nezkāpēc cilvēks izdomā, ka viņš gribētu būt stabils un nemainīgs. Un ko ar to izdara, nobloķē pie sevis  enerģiju. Apstādina plūsmu. Nedod uz priekšu. Bet visu Visumu jau nevar apstādināt, pasaule jau vienalga griežas un enerģija plūst tikai garām “Stabiliem” cilvēkam.   Visumā šobrīd notiek tas ka aizturētās enerģijas ir tik daudz, un sit ārā “Stabiliem” cilvēkiem pamatus.  Ieplūst līdz šim neizmantotā enerģija. Atliek tikai pieņemt, pateikt sev Jā, es to gribu. Protams ka no sākuma ir jāizskalo visi sūdi un dubļi kas ir sacietējuši, bez plūsmas esot.  Simboliski var salīdzināt ar kanalizāciju.  

Visas zināšanas prasmes un mākas, atmiņas notikumi, pieredzes, tas viss ir uzkrājies vienā “Kanalizācijas trubā”, manī/tevī. Un tur stāvēja un kalta.  Nu tagad ir tā ka enerģija, jauns tīrs ūdens ir tik tuvu, ka spiež ārā visu kas nav līdz šim kustināts. Neturēt ciet un ļaut tam tīrīt “kanalizāciju”, mani/tevi. Pieredzēt jauno, vēl nezināmo. Ja ir vēl kādi iesprūdumi, sāpes(aizcietējumi), paskatamies kas tas ir kur ir tam sākums, kas vēl nav ieraudzīts, dziedināts, un atlaists. Lai jau tālāk tur ieplūstu tīra visuma enerģija.  Atkal varam simboliski paskatīties uz sevi un savu organismu,  kad viegli pārstrādājas ēdiens un regulāri ejam uz wc, un kā ir tad, kad uzkrājas… Mūsu ķermenis ir ļoti labs spogulis mums katam par to kā plūst enerģija. Enerģija visos līmeņos.

    Pazaudēt kontroli, pazaudēt stabilitāti ir biedējoši, bet aiz bailēm ir arī liels resurs……

  

  

   

Ērglis

Iz neta dzīlēm. 

Par ērgļiem un mums.

Reiz vasarā pie mums birojā bija ienākusi kāda mana paziņa un sāka stāstīt fantastisku stāstu, kas dabā notiek ar ērgļiem, bet dzīves laikā var piemeklēt mūs katru.

Man šajā dzīves periodā ir sanācis būt blakus cilvēkiem, kam ir ļoti smagi, un tieši tai brīdī es atcerējos par ērgļiem un tieši tādēļ vakar – lektoru kursu noslēgumā, lūdzu Sarmīti pastāstīt šo stāstu. Un viņa man atsūtīja rakstu, kuru šodien gribu nodot tālāk Tev.

Es ļoti reti, kad nerakstu pati, bet iekopēju fragmentus no citu autoru darbiem. Šodien būs tā reize. Andrejs Šapovalovs to ir pateicis un izstāstījis tik labi, ka man nav ambīciju to izdarīt labāk. Es vienkārši gribu nodot Tev šo spēcīgo domu:

Ērglim apmēram dzīves vidū ir periods, kad viņš padodas. Nosēžas kaut kur zemē, ielejā, lai nomirtu. Viņam nav mazinājusies redze, dzirde, nebija fizisku ievainojumu. Zinātnieki nesaprot, kāpēc tas ērgļa dzīvē notiek. Viņš vairs nepretojas, katrs dzīvnieks var tos saplosīt, viņa redze, dzirde notrulinās, spārni kļūst nespēcīgi. Šis periods ērgļa dzīvē var ilgt vairākus mēnešus vai pusgadu.

Šajā periodā citi ērgļi, tikai tie, kuri izgājuši cauri šādam periodam, no augstumiem ierauga ērgli. Tie sāk medīt viņa vietā un mest tam gaļu. Ērglis – vientuļš putns, kurš mīl būt vienatnē ar dabu un savu upuri. Ērgļi sāk riņķot ap šo un atgaiņāt zvērus, kuri grib viņam uzbrukt. Jaunie ērgļi to nespēj saprast. Tikai tie, kuri paši izgājuši cauri šādam periodam.

Ērglim šinī laikā pats galvenais ir sākt ēst, to neviens cits viņa vietā neizdarīs. Ja arī tu pats nespēj ēdienu sagādāt, kad tev kaut ko nomet, lūdzu, ēd! Ja arī tu pats nespēj sasniegt to, par ko sapņo. Jā, tu sapņoji, jā, varbūt tu pat lidoji. Pienāk brīdis ērgļa dzīvē, kad viņš neko vairs negrib darīt, viņš vienkārši padodas, apstājas, iet pretim nāvei. Daudzi ērgļi nomirst. Zinātnieki apraksta tādu ainu, ka ap sēdošo ērgli var būt vairāku citu skeleti, kuri atteicās ēst to, ko viņiem nometa.

Kad ērglis sāk nedaudz ēst, viņš nevar lidot, jo spārni atrofējušies, ja putns nav lidojis. Tad ir kāda augstiene, uz kuru ērglis sāk virzīties, jo nevar lidot. Kājām, ieķeroties ar knābi, pievelkoties. Pats interesantākais ar ērgli notiek ne tur, kur viņš ēda gaļu, bet tur augšā. Tur redzams, vai viņš grib izdzīvot. Tas ir ļoti atbaidošs process. Ērglim sāk izkrist spalvas. Pašas no sevis. Viņš kļūst galīgi pliks. Viņam visu pienes. Citu ērgļu misija ir viņu uzturēt pie dzīvības mēnešiem ilgi. Kad viņš tur sēž, visas spalvas neizkrīt. Ērglim nākas tās izraut, ievainojot sevi līdz asinīm. Jaunas nesāk augt, kamēr visas vecās netiek izrautas. Citi ērgļi arī palīdz, kur viņš pats nevar aizsniegt. Viņš izrauj no savas dzīves visu veco, visu, kas traucē dzīvot, kustēties. Te atklājas vai viņš tiešām grib dzīvot. Vai viņš būs gatavs no savas dzīves izraut visu, kas neļauj lidot, visu veco, kas neļauj apaugt ar jaunā spalvām un no jauna uzlidot.

Pats interesantākais ērgļa dzīvē ir brīdis, kad viņš izrauj pēdējo spalvu. Tad, tikai tad sāk augt jaunās, viņš kļūst varens un skaists, viņš redz daudz skaidrāk, asāk, tālāk, lido divreiz augstāk kā agrāk, sāk medīt tā, kā nekad agrāk, kļūst daudz stiprāks kā bija jaunībā. Viņš citādāk skatās uz citiem ērgļiem. Viņam sirdī ir kaut kas daudz vairāk par to, ko ielika bērnībā. Ja arī es esmu piedzimis vistu kūtī, tad es tur nepalieku! Vistu aplokam ir divi metri, bet ērgļa spārnu atvērums ir 2,5 līdz 3 metri! Cik tālu tu gribi lidot? Lidojums ir tas, cik tālu tavs vārds aiziet, cik dziļi tu vari palīdzēt. Tas pats ērglis lido un, kad ierauga citu ērgli nāves ielejā, viņš sāk tam palīdzēt.

Nu ko šeit piebilst. Es esmu izgājusi šādu periodu kādus 8-9 gadus atpakaļ. Un varu apliecināt, ka cilvēks no ērgļa nemaz tik ļoti neatšķiras.

Ja gadījumā Tev šobrīd ir tāds periods – tad atceries, galvenais ir gribēt izdzīvot un ar laiku kļūt stiprākai. Ja kādam Tev blakus ir šāds periods, tad vienkārši palīdzi izdzīvot un kļūt stiprākam. Šis ir svētīts periods.

Viņi pie visa vainīgi.

Viss plūst un mainās. Arī,vērtības mainās. Kas tad īsti ir, Cilvēciskās vērtības? Un es jautāju tev mīļo lasītāj,  kas tev ir vērtības? Tavas personīgās.

        Uz vispārīgiem jautājumiem, ir grūti atbildēt. Un tad mēs sākam likt kopā vārdus, atceroties ko par to saka citi cilvēki, skolas, aforismi, grāmatas,  raksti….

Bet kā būtu sākt atbildēt ko tu par to domā?

  Mēs esam savas dzīves laikā pieraduši, ka VIŅI pie visa vainīgi!

Viņi ir tādi un tādi.

Viņiem ir jāmainās.

Es gribu lai viņos būtu miers.

Es gribu lai viņi nepalielina elektrības rēķinus.

Es gribu lai valdība uzprākst, muļķi un idioti.

Es gribu lai sabiedrība beidzot sāk domāt ar galvu.

Es gribu zināt kas mums te notiks ar karu?

Es gribu zināt, kāpēc tagad viņi liks mums visiem salt?

Es gribu lai viņi beidz baidīt cilvēkus.

  Un vēl simtiem Viņi.  Viņi. Viņi.

  Labi, netik globāli, bet par sevi/tevi/mums personīgi.

Es negribu dzīvot te.

Es gribu brīvību.

Es nevaru atrast savu vietu.

Kāpēc man ir šitik sūdīgi, darbs ar vairs nekāds, es tak visu izdarīju lai paliktu darbā. Bet tik un tā jēdzīgi nemaksā.

Vai ieraudzījāt tur kādu savu uzdoto jautājumu???

     Šie ir visi tādi jautājumi kas šobrīd ir gaisā.

Plašāku  izpratni par to kā es redzu atbildes uz šiem jautājumiem es ieguvu  skatoties uz to no malas, tik tāl…

Tas ir tā ka itkā vēro situāciju no malas un emocionāli tajā neiesaistas vai neievelkas. Kamēr ir skaidrs kur man pašai tur ir piesaiste. Un kurš moments ievelk.

Arī no sirds/dvēseles aspekta.  Labi izgaismo gan strādājot pašai gan vadot Sistēmiskos sakārtojumus. Lauka fenomens skaidri un saprotami izgaismo patieso no vēlamā vai iluzorā.  

  Un tagad vēlreiz izejam cauri dažiem jautājumiem , tikai tajā ieliekot sevi.

     Ziniet to sauc par Atbildības uzņemšanos.   Manā pieredzē arī tas ir diezgan jauns jēdziens un es arī to mācos no jauna.  Es tiešām to nezināju. Kas ir uzņemties atbildību.

Man tas nozīmē atbildēt sev uz jautājumu kur ir manas izmaiņas man  par labu. Un ko es daru lai pasaule mainītos, pirmkārt jau savā pasaulē, sevī? Es taču arī esmu Pasaules sastāv daļa. Ja es sev nepatīku? Ja man te nepatīk būt ja es esmu neapmierināta ar sevi, un gaidu lai Pasaule mainās man par labu. Nu labi tā Gribot es varu ilgi gaidīt.

Miers un karš.

Karšs un miers.  Bet varbūt paskatamies kas notiek manī, manā ģimenē, manā Dzimtā.

Manā dzimtā piemēram notiek karšs. Tieši tāds pats kā ārpasaulē. Tad tieši ko, ko es gribu tur panākt ja manā dzimtā karo, dažādi. Pamatā emocionāli. Noliedzot, apmelojot, nīstot, izstumjot, nepieņemot, pakļaujot.  Un gaidot ka viens atstieps kājas lai otrs  tiktu tā vietā.

Tieši ar ko es esmu labāka par karojošo valstu līderiem? Tad kādas man tiesības gribēt mieru un gribēt lai izbeidzas karšs ja es neko nedaru lai manā dzimtā beidzas karš?

Kā gan mēs gribam mieru valstī ja ģimenēs ir nemiers.   Lūdzu lūdzu sākam ar ģimenes īstu patiesu mieru.

Valdība valsts vīri, un sievas. Pēdējās vēlēšanas parādīja izgasmoja.

Mūsu likumu paklausība ir svarīgāka par to kas likumā rakstīts, ja to saka kāds cits, kuru mēs redzam par gudrāku, lielāku, svarīgāku. Tam nav nozīmes. Nozīmes ir tam:” es esmu savu darbu izdarījis, es esmu paklausīgs pilsonis”

   Bet kā būtu ja katrs kurš paklausīgi klausa likumus un tad gāna “Rezultātu” iekalusītos sevī, un sajustu, kam es saku jā?  Tad kas ir patiesībā man, ko es jūtu, kas man ir svarīgi. Kurš ir tas valsts likums, kas der man? Un tikai es, uzņemos atbildību par tā izpildi, un es atbildu par savām sekām.  Es piekritu jau gatavam scenārijam ko kāds man iedeva, tātad man nav nekādas tiesības pārmest scenārija autoram, jo es taču tam pateicu, Jā.

Par Bailēm no aukstuma, vai no tā ka būs milzīgi rēķini.

  Jā būs un tad. Kāpēc lai nebūtu? Ko tieši es pati/s personīgi daru lai man nebūtu tas lielais rēķins.  Ar lūgšanām un trīcēšanu te nepietiks.  Jo viņš būs  kāpēc, tāpēc ka vienmēr tā ir bijis un nekad neviens neko nav iebildis. Kāpēc lai tagad būtu savādāk.

Bet  var būt savādāk. Tikai jautājums sev. Ko es pati/s esmu gatava darīt?

Piemēram vieni  radinieki salst dzīvokļos, bet otriem  radiem laukos ir silti un plaši. Bet ir viens bet, lai brauktu uz laukiem kur ir silti. Ir daudz kas jādara. Pirmkārt jāatvainojas, jānāk kopā un jārunā, jābeidz karot. Tad kā jau laukos kautkas jādara, kaut vai malka jasaskalda. Un vēl daudz kas jādara SAVĀDĀK.

Vairums izvēlas lādēt valdību, un gaidīt pabalstus.

  Bet kā būtu ja atkal uzņemtos atbildību par savu dzīvi, savu konfortu, un darītu.  Pats, darītu, un beigtu gaidīt.

   Un tā katru jautājumu izskatām? Kur es tajā uzņemos savu atbildību par savu rīcību? Un kur es gaidu ka man dos?

Dos. un dod jau ar. Tikai viena nianse, ja man  kā cilvēkam, personaiuz Latvijas zemes nav savas vērtības, es neuzņemos atbildību par savu gribu,tad man ir jāpieņem citas.  Manu tukšo vietu aizpildīs citi.   Citu cilvēku vērtības. Ar kurām rezultātā es negribēšu vispār dzīvot. Bet atkal, kā lai atbrīvo vietu savām vērtībām, vai es drīkstu? Jā,  mēs drīkstam dzīvot savās vērtībās. Cilvēciskajās vērtībās kas piepilda mani kā personu, dvēseli, ir apsalūtā harmonijā ar Pasauli. Es uzņemos atbildību dzīvot savās cilvēciskajās vērtībās.

Nākot uz Zemes man bija kautkāds plāns kā pieredzēt būšanu šeit uz Zemes.

Un es zinu ka te var pieredzēt pilnu spektru. Un te var izvēlēties labāko no esošā. To kas man der.  Sadzirdēt savu augstāko ES ir iespējams. Sadzirdēt sajust saprast sevi ir iespējams. Un mums katram ir iespēja dota sevi izzināt ķermenī.  Skumji protams,  bet fakts. Laiks pieaugt. Laiks būt ne tikai  četrdesmitgadnieka ķermenī. Bet atbilstoši tam arī uzvesties. Un pamēģināt kā tas ir ka es uzņemos atbildību par savu dzīvi.

Es neko ne no viena negaidu. Es neko nepieprasu. Neviens nav vainīgs, tāpēc ka man ir slikti.  Neviens man neko nav parādā. Neviens man nav neko solījis.

Es esmu atbildīgs/a par sevi.  Ja man neapmierina manas attiecības ar kādu… Es esmu atbildīga par savu neapmierinātību, tā ir mana neapmierinātība. Otram cilvēkam ar to nav nekāda darīšana. Tātad es arī domāju rīkojos vai nerīkojos, daru vai nedaru kautko ar to.

Labi ka es zinu daudz prakses kā es varu saprast, kāds ir iemesls manai neapmierinātībai.  Un vēl jo projām tā ir mana atbildība ko es daru.  Un mana atbildība ir arī tajā kā mainās manas sajūtas, situācija saistībā ar kādu personu, vai notikumu.

    Pamēģinam papraktizēties būt lieliem pieaugušiem, un uzņemties atbildību par visu kas notiek katra savā dzīvē.

Stāstiņš iz mana darba gaitām…

Ko es daru?

Vedu ceļojumos uz iepriekšējām dzīvēm.                    

Esmu gana daudz stāstījusi ka mans Dvēseles izziņas ceļš sākās ar iekšējo jautājumu? Kāpēc man 2008. gadā nodega māja.

Kāpēc, man un manai ģimenei bija tas jāpieredz?

    Bet stāsts ne par to, un tomēr….

Es gatavoju hidrolātus, ziedes utt  Un ar V.G (Kliente) jau augustā runājām, viņa grib iemācīties gatavot savu hidrolātu, un pašai dikti daudz klinģerītes. Tā teikt savs matereāls uz ko pieredzi gūt. Protams caur savu praksi, ir vērtīgāk apgūt. Tā kā hidrolātu destilēšanas process ir ilgs. Sēžam runājam, smaržojam manus hidrolātus.  Mūsu saruna sākās ar to ka viņai uz rokām un kājām parādījās šāda āda.Tāda āda uz rokām V. parādījās  2020. gada  Aprīlī.

Un tad nu šai kontekstā arī es ar V. runāju, par ādu par veselību.   Manī priekšplānā nostājās Dziednieka gars.  Es stāstīju, kas man ir, kādi dabas produkti man ir, kā ādu varētu dziedināt.

   Bet protams sarunas laikā, nonācām pie tā, ka āda ir tikai sekas. Bet lai vai kā, ar dabas produktiem, vajag palīdzēt ādai.

Ilgi mēs norunājām, nonācām kopīgi pie dažādiem produktiem kas būtu vērtīgi, testējot un jūtot kā āda atsaucās. Un kas pašai V.G. patīk.  Pēc kā roka sniedzas. Tas ir vislabākais, visu izsmaržot pajust. Un ļaut sev sajust kur roka sniedzas.  

Man citā tādā pasākumā ir bijis ka, izsmaržo, sasmērējas un beigās nonāk pie secinājuma ka neko nevajag. Un ļoti labi. Jo tad kad būs vajadzība zinās kur dabūt. Vai citreiz arī ir tā ka pietiek ar testēšanu, un jau cilvēks jūtas labi.

  Mana kliente paņēma sev #piparmētras hidrolātu. Un divas ziedes. Un pašai savu kliņģerīšu hidrolāts.

  Beigās vēl vajadzēja Vībotnes hidrolātu-stiprumam.

        Patīk man pašai pa tām dabas smaržām ņemties. Sirds gavilē un mute smaida. Jo sevišķi ja ņem plūmju ziedu hidrolātu.  Plūmju ziedu hidrolāts ir prieka aromāts. Smiekli nāk, un laimība sirsniņā.

Jau iepriekš bijām runājušas ka varētu arī pabūt Iekšējā ceļojumā.  Es varētu vest viņu uz iepriekšējām dzīvēm.

V.G. nolēma ka grib pārskatīt savas iepriekšējās dzīves. Un konkrēti šodien: “Kāds ir iemesls tam, ka man(viņai)  āda tā sasprēgājusi, un uz kājām jau pirms daudziem gadiem nodedzināta līdz kaulam.”

Šeit man bija jautājums kā var nodedzināt un nemanīt ka ir tik karsts? Tas esot bijis pēc medicīniskas iejaukšanās kad ir nejūtīgas kājas, tas bija pirms daudziem gadiem,  lika siltu termoforu pie kājām, visiem vienādu temperatūru.  V.G sadega kā ugunī. Čūlās.

No paša ceļojuma uz V.G. Iepriekšējās dzīvēs,atstāstīšu tikai manu subjektīvu redzējumu, par to kā es no malas sadzirdēju V.G. tās dzīves stāstu, kur simptoms izpaudās šai dzīvē.  Kā viens no variantiem, var izpausties simptomi, kur viens no cēloņiem var būt iepriekšējās dzīvēs.

Un  arī par to,  kāpēc es sāku stāstu, ar un par savu jautājumu:”Kāpēc manā dzīvē bija ugunsgrēks…?”

  Tātad ceļojuma sākumā, V.G jau savu Dvēseles atmiņu sākumā, sajuta fiziskajā ķermenī, precīzāk uz muguras smagumu.  

  Ceļojumos uz iepriekšējām dzīvēm var būt dažādi sajūtami , un tas nav nekad paredzams, vai kategorizējams, vismaz man nē.

Bet ja ķermenis līdzDarbojas, ļoti labi. Strādājam ar sajūtām.  Ceļojums mums bija 1.20 h.

Bet kautkad ceļojuma sākumā kad V. G. atmiņas sāka atvērties, man pašai radās sajūta:” te būs ugunsgrēks”

      Es klausos un dzirdu uzdodu jautajumus un,  V.G.  stāstot atmiņas, jeb atceroties,  par to nekas neliecināja, ka tur ir ugunsgrēks.

    Un te man kā Konsultantam ir svarīgi savas sajūtas atstāt maksimāli pie sevis, lai kādas viņas būtu.  Ir tā ka es neredzu, un neskatos citu cilvēku iepriekšējās dzīves, jo es esmu tikai un vienīgi Pavadonis uz iepriekšējo dzīvju atmiņām. Un ja ir izteikts skaidrs nodoms. Tad mans uzdevums ir virzīt klientu pa viņa atmiņām un sekot aiz viņa, uzdodot jautājumus, ar pamat nodomu, tādu kāds ir kopēji norunāts konsultācijas laikā.

Man varbūt sajūtas, redzējums, informācija par klienta lauku. Bet man var  arī, izgaismoties mani notikumi, saistībā ar tēmu, ar kuru klients ir atnācis.

  Nu lūk un par UgunsEnerģiju. Vai Ugunsgrēku, tā bija mana sajūta, bet V.G. par to neko sākumā neatskaņoja.

Bet jau uz ceļojuma beigām, kad jau V. G.  pārskatīja dažādus notikumus no tās iepriekšējās dzīves, kura izgaismojās, izsakot nodomu par ādu.   Tāds tieši par ādu tur nekas nebija.  Bet jau ceļojuma nobeigumā V. G. atcerējās/ieraudzīja/Sajuta,  ka redz kā deg ciems kurā viņa dzīvoja.

Tur bija vēl dažādi notikumi, sajūtas un enerģijas. Pēc kuriem viņa sajuta, saprata saistību starp šo un iepriekšējo dzīvi.    Bet kad V.G. izelpoja,atlaida no sevis to smagumu ieraugot/atceroties. Sajūtot to ko nu sajuta.  Viņai ceļojums beidzās ar daudz labām atziņām, jaunām enerģijām jau šai dzīvē.

      Bet man atnāca atziņa, kas jau ir entā nu varbūt septītā reize.    Es atpazīstu ugunsgrēka garu/enerģiju.  Kad man ir sajūta ka tur būs ugunsgrēks, un tikai tad klienti ceļojuma laikā atceras.

  Ar dvēseles acīm jeb virsapziņu. Ne vienmēr tas ir slikti, ka ir ugunsgrēks. Domājot jau ar galvu pēc ceļojuma tas ir briesmīgi. Bet citā dzīvē ir bijis dažādi, un uguns var būt ir bijusi atbrīvojoša.

Un tas vēl jo vairāk man liedz izteikt klientam, savu interpretāciju par to kā tas varētu būt tur, iepriekšējās dzīvēs. Kas gan es esmu lai teiktu, vai zinātu.

   Es esmu pavadonis uz dvēseles  atmiņām, arī dzimtas notikumiem, Sistēmiskajos sakārtojumos(pa ceturdienām Rīgā) Par to ar uzņemos atbildību.

 Es esmu arī sastopma TG:https://t.me/+VHMZ6uUtLBdjNmJk

YT:https://www.youtube.com/channel/UCpJA0iyPgOGiP6Ayae758vg

Fb:https://www.facebook.com/melita.janusarauba

  

10.10.22 Rīta pārdomas.

Mana bēdiņa/rakstura iezīmes/ specifika, bieži ir tāda,  ka manas jūtas un emocijas ir vērstas uz āru.

Iesākums tam ir tāds, ka es ietekmējos no ārējiem faktoriem.  Es spēju būt, eksistēt piedzīvot, tad  kad ir kontakts ar ārpasauli. Un mans viens no dvēseles uzdevumiem ir iemācīties justies šai ķermenī. Tas ir par pieņemšanu. Atbildības uzņemšanos. 

Vispār jau 80% cilvēku tā ir.  Mācību ietvaros, tas ir labi redzams. Jo tad prāts tiek nolikts malā un runā dvēsele.

Un atkal. Es runāju, domāju izlieku savas. Savas domas par sevi, un savu redzējumu.  Un ja jums sakrīt, domas  šai virzienā, tās ir jūsu. Jums nav man jāpiekrīt. Kas es esmu lai jūs man piekristu?

Klausieties kā skan šie teikumi jūsos, un ko tie izceļ no jums.  Un ja ir nepatīkami. Nelasiet.  

Vispār nevajag sevi izklaidēt ar nepatīkamu informāciju. Un rezultātā, pie savas nepatīkamās sajūtas vainot, informācijas devēju, lai kas tas būtu.

  Es esmu dzirdējusi ka žurnālistikā, lai labi pārdotu rakstu ir svarīgs skaļš virsraksts. Vai skandalozs priekšvārds.

Man radās iespaids ka ezotēriskā pasaule centās visu pēc iespējas vienkāršāk rakstīt un runāt.

Iespējams tāpēc izvērtās no ezotērikas puses teicieni:” Panorāmas piekritēji. Televizora cilvēki”

Daudzi izmeta televizorus. Bet tas ka tās pašas ziņas lasa/skatās savā viedierīcē, par to klusē.

Nu labi. Bet tas ko es šodien esmu ievērojusi.

   Es tagad sadalīšu.  Es sevi varu iedalīt tai pusē kas ir ezotēriķi.  Un Ir televizora cilvēki.  Stulbi bet, man liekas tā es varēšu izteikt savu sakāmo.  Televizoru neskatās jo tur ir tikai sliktas ziņas. Tur tikai stāsta par to ka Pasaulē ir karšs. Par krīzi badu un nelaimēm. Programmē uz visu slikto. Kā ieslēdz televizoru tā viss slikti, viss vienās reklāmās.         Vsjo. Izmet telvizoru pa logu.    Bet kurš ir tas kas dzird un uztver? ES. Tas ir stāsts par atbildības uzņemšanos.

     Labi, un te mans pēdējā laika secinājums.  Es gadiem klausos vairākus YT kanālus, sameklēju arī citus, vai paši uzrodas. Piesekoju, pakalausos, atsekoju. Bet, ir tādi cilvēki YT kanāla veidotāji kas man ir interesanti, ilgu laiku.

    Un,  pa visam smalki un nemanāmi, bet tomēr.

Ezotēriskā lauciņa pārstāvji, guru, viedie, meistari, skolotāji, dažādu ticību pārstāvji, čeneleri, kā nu kurš sevi dēvē. Man ir raibs pulciņš apkārt.

   Dara tieši to pašu ko televizorā.  Laba izdoma prāts un zināšanas  iedod skaistu virsrakstu, skaļu titulbildi, video sākumekrānam.  Tas viss būtu labi.

Ja vien teksti nebūtu arī, programmējoši uz to ka mūs Zemi, gaida slikti laiki.

Tas ka mēs nedzīvojam paradīzē ir skaidrs. Mēs esam uz Planētas Zeme un piedzīvojam dzīvi.   

     Protams nevajag lekt otrā grāvī. “Es dzīvoju gaismā un mīlestībā”  “Es esmu brīvs cilvēks, izeju no matricas, no sistēmas blaa blaa”

Pat nomirstot,  nekas nebeidzas.  Mēs esam cilvēki. Cilvēki grib būt piederīgi. Cilvēkam vajag būt piederīgam, un tā ir mūsu kvalitāte.   Man patīk būt piederīgai savai dzimtai, te uz Zemes.  Un man patīk būt piederīgai lielai Dvēseles/Gara apziņai. 

    Tā ir mana dzīve. Un mana dzīve ir šodien piedzīvot Zemi, ar visu to kas notiek. Kas gan  es esmu lai prognozētu par to kas notiks, rīt?  Es varu prognozēt/atskaņot  tikai to kas ir manā galvā, prātā.   Varbūt es varu nojaust, sajust, manī pēkšņi var ienākt dīvainas itkā ne manas domas, sajūtas.  Bet, tai brīdī kad es to pasaku.  Es atbildu par katru vārdu, un tās jau ir manas domas.  Un man nav tiesības teikt.: “man teica, es saņēmu informāciju,caur mani plūst enerģijas, un tagad ņemiet utt”  Un  es tikai nododu informāciju, es nododu enerģiju. Es neko, es tikai saku ka, viņi. Līdzīgi kā moderatori televizorā, vai politiķi kuriem ir rīkojumi no augšas.

Man liekas.

Ja es sevi pozicionēju par garīgu būtni, savas realitātes radītāju, savu ceļa gājēju, tad es saku visu no sevis, un par katru vārdu atbildu.  Uzņemties atbildību ir liela māka un varēšana.   Otrs aspekts ko es esmu ievērojusi. Tagad lēnām beidzas, ezotērisko pakalpojumu, patērēšana. Un tas nav saistīts ar to ka nav naudas, nauda ir. Un būs.

Bet, nu jau ar garīgo informāciju esam tā piepildīti. Ka laiks atsijāt pelavas no graudiem.  Es patērēju to kas man der, ilgtermiņā.  Un to ko es varu lietot ikdienā, sadzīvē.

Un te tad arī rodas skaļas reklāmas,  tas ka ierestie YT kanāli, tāpat arī Meistari Latvijā, bija pieraduši pie liela apgrozījuma, gan naudas, gan cilvēku.

Un nu lielai daļai Viedo Meistaru nav, ne naudas ne cilvēku.  

Jo?

    Jo,  nevar vairs pārdot falšu, melus vairs nevar pārdot.

Ir centieni liekot skaļus virsrakstu, liekot skaļas reklāmas. Bet melus vairs nevar pārdot.

Es nerunāju par to pārliecību ko Viedie meistari slaidi deklamē, un aizrauj citus.

Bet es runāju par meliem kur māna sevi.

Un tā ir mana pieredze.  Ja es kādā tēmā, kādā jautājumā neēsmu par sevi pārliecināta, nav zināšanas, manī par to ir sāpe, un es par to nevēlos runāt. Tad es nekad nekad nebūšu atklāta pret saviem klientiem. Bet, lai nopelnītu naudu es taču varu iemācīties teoriju, un skaisti runāt.

Tas ir melot sev. Bet kāpēc ne, gadu tūkstošiem mēs tā daram.  Ar ko ta šie laiki savādāki. Ir savādāki, man ir savādāki. Es nezinu.....

    Es tikai secinu, ja cilvēks-Guru sludina falšu, melo sev un cilvēkiem. Klients saņem falšu, tad nenotiek dvēseles kustība. Ko saņem tas notiek. Saņem informāciju, saņem bezatbildību, un rezultātā gadu gaitās, klients ir dusmīgs ka nav noticis brīnums, un nav piepildījies tas ko Viedais Guru ir solījis.  Patiesībā jau ir gan, noticis tas kas tika teikts.  Ja dota ir tikai informācija, tikai bezatbildīga instrukcija kā būtu jābūt, kas būtu darāms, bet nav iedota līdz sava pieredze kā tas ir dvēselē.  Respektīvi tās enerģijas nospiedums, ka pašam Viedajam Guru ir sava pieredze tajā ko viņš sludina. Tas rezultatējās ar to ka klients attopas pie: " Es esmu pazaudējusies/s, man nav sava vieta, es negribu dzīvot. Es tik daudz visu ko daru, pie visiem Viedajiem Guru eju bet man nav rezultāts. "

Kāpēc?Tāpēc ka ir ļoti reti cilvēki, kas uzņemās paši pilnu atbildību par saviem vārdiem domām un rīcību.  Un kur nu vēl aicina savus klientus tā darīt. Kāpēc? Tāpēc ka tā nevar nopelnīt naudu.  

Liela daļa Viedo Gudro ir samaksājuši par iegūtajiem diplomiem lielu naudu, un tas ir pilnīgi normāli, iztērētais  ir jāatpelna ar uzviju, un labi ātri. Tas uz Zemes ir normāli. Bet....

  

  

Fēniksa laiks.

Rudens mans mīļais rudens.  Tas ceļ un gāž.

Arī mani. 

Jūs taču esat dzirdējuši par fēniksu.

Es esmu dzimusi fēniksa laikā. Un šo laiku izjūtu līdz mielēm. Pagaišruden tas mani apņēma, norija, un izpļāva citādu.

Kāds būs šis rudens…es nezinu.

    Es bieži saku… Es nezinu, es patiešām atzīstu ka es nezinu.

Jo vairāk es saku  ka es nezinu jo vairāk es sadzirdu, saredzu,  Sajūtu,  es jūtu.  

Šodien es klausījos kādas viedas būtnes sarunu, atbildes uz viņas klausītāju,  jautājumiem.

 Klausoties meiteni, fonā es sajutu mazas salaustas, sāpinātas  meitenes raudāšanu un sūdzēšanos par to cik lielās tantes un onkuļi ir slikti. Viņa gan runāja par saviem kolēģiem. Es sajutu glābēju kas pasauli pasargās no ļauniem kolēģiem. 

Es sadzirdu, sajūtu cik ļoti viedām gudrām ar stāžu sievietēm, skaļi kliedz mazās nesamīļotās meitenes.

  Lai cik mēs būtu gudras viedas zinošas varošas. Vienalga ir jāsāk ar pamatu.  

p.s es to varu sadzirdēt tikai tapēc ka arī manī tas ir.  Uz citu piemēru vieglāk to redzēt. 

                                                 Mamma un Tētis.

                             

  Es mazā meitene.  Cik es esmu mīlēta, dziedināta, aprūpēta, sevī.  Ne velti sakam:”sākt ar sevi.”

Arī, dziedināt iekšējo bērnu, ir sākt ar sevi.

Tikai bērni, apvainojas, niķojas, izvēlas spēlēties vienā smilšu kastē vai nē.

 Tikai mazi bērni spēj pieņemt visu un visus, no sirds telpas. Bērna tīrā sirsniņa ir tas vektors kur mums pieaugušiem būtu labi atgriezties.

Bērnam visdrošāk ir būt apskāvienā iekļautam rokās, klēpī. Sajust pieskārienu.  

   Es savācu savas dvēseles daļas.  Kā kastaņi kas sabiruši uz zemes ir izkaisītas manas dvēseles daļas.  Iepriekšējā dzīvē es zaudēju savu miesu, un pieņēmu lēmumu ka tā mana nodzīvotā dzīve bija slikta, un to man nevajag. Dievs/Radītājs bija kļūdījies.  Tās dzīves pieredze, visa pieredze palika gaisā karājoties.

Es savācu savas dvēseles daļas.  Daudzas dzīves atpakaļ es satiku tevi purvā. Es slīku bet tu ļāvi man to darīt, jo izlēmi ka Dievs tā lēmis.

Šodien mēs satikāmies un tu ar savu dziedniecisko pieskārienu vari mani izvilkt no purva.  

   Es paņēmu savas dvēseles daļas. Daudzas dzīves mums vajadzēja pieredzēt dvēseles gudrību, lai mēs satiktos un spētu darīt savādāk.  Dievs nav kļūdījies, viss ir tā kā tam jābūt.